Galvas reiboņi ir viena no tām veselības problēmām, kas spēj pamatīgi izsist no līdzsvara – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lai kliedētu mītus un viestu skaidrību par to, kāpēc mums reibst galva un ko ar to iesākt, Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā tā vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu “LOR klīnika” ārstu, otoneirologu dr. Ati Legzdiņu. Šī saruna ir par reiboņu fizisko dabu un par mūsdienu sabiedrības paradumiem – no pašārstēšanās ar mākslīgo intelektu līdz pārmērīgai aizrautībai ar medicīniskiem izmeklējumiem.

Kas patiesībā ir reibonis un kad necelt trauksmi?

Sākot sarunu, dr. Legzdiņš skaidro reiboņa būtību, uzsverot, ka tā pamatā ir iluzora sajūta. “Vai nu es pats kustos apkārtnē, vai arī visa apkārtne kustās ap mani, kaut gan realitātē tas tā nenotiek,” stāsta ārsts. Mūsu telpisko izpratni, stāju un novietojumu telpā nodrošina trīs orgānu sistēmas: redze, iekšējās auss līdzsvara aparāts un balsta un kustību aparāts. Ja kādā no šīm sistēmām rodas traucējumi, mēs piedzīvojam reiboni.

Tomēr ne katrs reibonis ir slimība. Ārsts min spilgtus ikdienišķus piemērus: “Ja jūs stāvat pie perona un ātri pabrauc garām vilciens, jūs noreibstat, jo zūd skata fiksācija – tā ir fizioloģiska reakcija. Tāpat, ja iedzersiet glāzi vīna vai brauksiet karuselī, galva sareibs, taču tā nav patoloģija, un pie ārsta neskriesiet, jo iemesls ir pilnīgi skaidrs.” Raizes sākas brīdī, kad reibonim nav acīmredzama iemesla un pacients zaudē kontroli pār situāciju. Kā izrādās, aptuveni 65% gadījumu problēma slēpjas tieši iekšējā ausī.

Noslēpumainie “kristāliņi” iekšējā ausī

Raidījuma vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa lūdz ārstu pastāstīt par bieži dzirdētu, bet sabiedrībā līdz galam neizprastu parādību – “kristāliņiem ausī”. Dr. Legzdiņš skaidro, ka viens no populārākajiem reiboņu cēloņiem ir labdabīgs pozicionāls reibonis. “Mūsu iekšējā auss sastāv no trīs pusloku kanāliem, kas veido telpisku 3D izpratni. Tie sanāk kopā priekštelpā, kur peld īpaša kristāliņu sistēma, kas reaģē uz lineāriem paātrinājumiem,” sarežģīto fizioloģiju vienkāršo ārsts, salīdzinot to ar zupas katla šūpošanu, kas rada kustības ilūziju.

Problēmas sākas tad, ja šie kristāliņi izkļūst no savas vietas un ieplūst pusloku kanālos, kur tiem nevajadzētu atrasties. “Iedomājieties, jūs naktī kaut kā neveiksmīgi pagriežaties, kristāliņu masa ietek kanālos un nobloķē šķidruma rotāciju. No rīta pamostoties un mainot pozīciju, rodas ļoti spēcīgs galvas reibonis, pat ar sliktu dūšu un vemšanu,” stāsta speciālists. Lai gan šis stāvoklis ir ārkārtīgi nepatīkams un liek pacientiem nobīties, tas nav dzīvībai bīstams. Ārsti to var veiksmīgi diagnosticēt un novērst, veicot īpašus galvas pozicionēšanas manevrus, lai kristāliņus “atkratītu” atpakaļ pareizajā vietā.

Pašārstēšanās ar mākslīgo intelektu – kāpēc tas ir bīstami?

Dzīvojot digitālajā laikmetā, daudzi pacienti izvēlas simptomus “iegūglēt” vai lūgt palīdzību mākslīgajam intelektam (MI). Inga jautā, vai pacienti paši var diagnosticēt kristāliņu izkustēšanos un tos iedabūt atpakaļ. Ārsts atzīst, ka cilvēki mūsdienās ir ļoti zinoši un pat mēģina veikt ārstnieciskos manevrus mājās, tomēr tas var slēpt nopietnus riskus.

“Mākslīgais intelekts var diezgan precīzi pateikt, kas jādara, bet problēma slēpjas citur. Kad cilvēks to dara mājās, brīdī, kad jākustina kristāls, viņam pēkšņi šausmīgi sareibst galva, viņš sabīstas, raujas atpakaļ, un rezultātā kristālu tikai dzenā turp un atpakaļ, bojājot auss matiņšūnas un paildzinot nestabilitātes sajūtu,” brīdina dr. Legzdiņš. Vizīte pie ārsta dod drošības sajūtu – pacients zina, ka reibonis pāries un viņš ir drošās rokās. Tāpat ārsts atgādina: reibonis var būt arī insulta pazīme, tāpēc šos simptomus nedrīkst atstāt bez profesionālas izmeklēšanas.

No jūras slimības līdz bailēm iziet no mājas

Diskusijai virzoties tālāk, Inga ieminas par vestibulāro aparātu un jūras slimību, atstāstot cilvēku sūdzības, ka pie noteiktām kustībām “niķojas” vestibulārais aparāts. Ārsts steidz labot šo mītu, uzsverot, ka termins ir nekorekts. “Ja sēžat kuģa kajītē, jūsu ķermenis jūt šūpošanos, bet acis redz taisnas sienas. Rodas informācijas, vizualizācijas un gravitācijas izpratnes atšķirības, smadzenes saņem pretrunīgus signālus un reaģē ar sliktu dūšu,” viņš skaidro. Tā nav vestibulārā aparāta patoloģija, un to var uzveikt tikai ar treniņu – regulāri pakļaujot sevi šim kairinājumam.

Diemžēl cilvēka dabā ir izvairīties no tā, kas rada diskomfortu. Tieši šī izvairīšanās var novest pie smagām sekām. Ārsts stāsta par pacientiem, kuriem pēc vienas spēcīgas reiboņa epizodes (pat ja tie bijuši nevainīgie kristāliņi) izveidojas fobisks posturāls vertīgo jeb hronisks reibonis. “Cilvēks sāk baidīties no reiboņa, izvairās no kustībām un veicina šo baiļu attīstību līdz tādam līmenim, ka beigās vispār neiziet ārā no mājas. Fiziski viņš ir vesels, bet psiholoģiskā trauma viņu paralizē,” nopietno situāciju iezīmē ārsts. Tāpēc ārstēšanā zelta standarts ir vestibulārā rehabilitācija un kustība, pacienti tiek iedrošināti darīt to, kas viņiem reibst, lai smadzenes iemācītos to kompensēt. Tikai pēc tam seko medikamenti.

Fiziskā slodze, stress un jēgpilni izmeklējumi

Sarunas gaitā Inga dalās personīgā pieredzē, minot, ka viņas paziņas vīram reizēm mēdz reibt galva pēc fiziskām aktivitātēm un sporta treniņiem. Dr. Legzdiņš norāda, ka šādos gadījumos prioritāri jāpārbauda sirds un asinsvadu sistēma, jo iemesls var nebūt saistīts ar iekšējo ausi. Viņš iesaka veikt ehokardiogrāfiju vai konsultēties ar kardiologu, jo šāds simptoms ir organisma brīdinājuma signāls. Tāpat īpaša uzmanība jāpievērš viegliem, bet atkārtotiem reiboņiem ikdienā, kas var norādīt uz asinsrites traucējumiem, atsevišķos gadījumos pat uz insultu.

Būtisks reiboņu veicinātājs var būt arī stress. Atbildot uz Ingas jautājumu, dr. Legzdiņš apliecina, ka trauksme var izraisīt reiboņus: “Pilnīgi loģiski. Iedomājieties situāciju, kad saņemat sliktas ziņas – taču automātiski noreibst galva. Tā ir pilnīgi dabīga ķermeņa reakcija, kad aktivizējas limbiskā sistēma.” Ārsts iesaka mēģināt diafragmālo elpošanu un atcerēties, ka īslaicīgs, ar satraukumu saistīts reibonis ir dabisks organisma atbildes mehānisms.

Tomēr, ja reibonis sāk traucēt ikdienu, ir jādodas pie speciālista – vēlams pie otoneirologa. Tajā pašā laikā ārsts ir ļoti kritisks pret mūsdienu tendenci pārmērīgi aizrauties ar medicīniskiem izmeklējumiem bez iepriekšējas ārsta apskates. “Pacienti bieži atnāk ar biezām mapēm, pilnām ar izmeklējumu rezultātiem, bet viņiem vienkārši vajag izdarīt vienu elementāru lietu – viņi ir jāapskata. Viss pārējais bieži vien ir lieks laika un naudas tēriņš,” uzsver dr. Legzdiņš, atgādinot, ka aparatūra neārstē un primārais vienmēr ir pacienta klīniskā izmeklēšana. Pārāk pedantiska sekošana līdzi savai veselībai jau pati par sevi var kļūt par diagnozi, kas rada nemieru un tikai vairo reiboņus.

Noslēgumā – aicinājums dzīvot ar prieku

Raidījuma izskaņā Inga Akmentiņa-Smildziņa lūdz ārstam ceļavārdus un novēlējumu sabiedrībai par veselīgu dzīvesveidu. “Mēs neesam piedzimuši, lai ārstētos. Būsim godīgi, mēs esam piedzimuši, lai dzīvotu. Bieži vien mums ir ļoti lielas problēmas ar šiem pārlieku veselīgā dzīvesveida piekritējiem, kuri ir slimīgi veselīgi. Mans novēlējums būtu – dzīvojiet saskaņā ar savām sajūtām. Dzīve ir domāta tam, lai no tās gūtu prieku un baudu. Veselīgi vai mazāk veselīgi – galvenais, lai jūs justos piepildīti,” saka Atis Legzdiņš.

Reibonis var būt gan niecīgs diskomforts, gan nozīmīgs signāls. Tāpēc ir jāprot ieklausīties sevī un savā ķermenī, meklēt profesionālu palīdzību, kad tas nepieciešams, bet pāri visam – neaizmirst elpot, kustēties un baudīt dzīvi bez liekas panikas.