Latvijas izglītības telpā izskanējuši jaunumi – izziņoti pirmo monitoringa darbu rezultāti 3. un 6. klašu skolēniem. Lai kliedētu neziņu un palīdzētu ģimenēm izprast aiz procentiem slēpto patiesību, Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uz sarunu aicināja divas izglītības jomas ekspertes: Valsts izglītības attīstības aģentūras direktori Intu Ozolu un Latvijas Universitātes EZTF Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadošo pētnieci Daci Namsoni. 

Jauns mērinstruments, nevis spriedums

“Šodien monitoringa darbu rezultāti ir izziņoti. Monitoringa mērķis ir primāri ieraudzīt, kāds atbalsts ir nepieciešams bērnam,” sarunas ievadā uzsver Inta Ozola. Viņa norāda, ka pastarpināti šie dati atklāj arī pedagogiem nepieciešamo palīdzību, mudinot sabiedrību un skolas uztvert rezultātus kā situācijas konstatējumu bērnu pamatpratībās, nevis kā sodu vai mērķi pašu par sevi.

Pirmie apkopotie dati atklāj atšķirīgas ainas dažādos vecuma posmos. Trešo klašu skolēni uzrādījuši labus rezultātus: tekstpratībā vidējais rādītājs ir 47%, dabaszinātnēs – 49%, bet rēķinpratībā tas sasniedzis pat 56%. Sestajās klasēs situācija iezīmē citas tendences: tekstpratība saglabājas spēcīga ar 58%, taču rēķinpratībā sasniegti 38% un dabaszinātnēs – 35%.

Kā skaidro LU pētniece Dace Namsone, šie nav ierastie pārbaudes darbi, pie kādiem bijām pieraduši iepriekš. “Šis ir pirmais mērījums ar mērķi izveidot sistēmu,” viņa skaidro. Iepriekšējie diagnosticējošie darbi, kas bija veidoti uz bāzes zināšanām, ko “nevar neprast”, nedeva informāciju par bērniem, kuri var paveikt vairāk. Jaunā sistēma ir radīta kā lineāls, kurā redzami pilnīgi visi bērni – gan tie, kas var vairāk, gan tie, kas var mazāk, un tieši tāpēc darbos ir iekļauti arī ļoti grūti un kompleksi uzdevumi.

Vecāku iekšējā cīņa un procentu patiesā nozīme

Intas Ozolas dēls mācās sestajā klasē, un viņa dalās savā kā mammas pieredzē: “No vienas puses man bija tāds neliels pārsteigums par atsevišķiem rezultātiem, kur tie bija augstāki, nekā man likās, ka vajadzētu būt. Konkrēti tekstpratība. Bet es zinu, cik daudz mēs kā vecāki esam ieguldījuši līdz pat piektajai klasei katru dienu lasot grāmatu un pārrunājot to.”

Taču, ieraugot rēķinpratības un dabaszinātņu rezultātus (35%), arī Intai kā mammai sākotnēji šķitis, ka “kaut kas nav labi”, jo ikdienas vērtējumi skolā ir augstāki. Ekspertes steidz mierināt vecākus, uzsverot, ka monitoringa darbs mēra ilgtermiņā nostiprinātu pratību, nevis spēju atcerēties viena konkrēta temata faktus, un šos 35% nekādā gadījumā nedrīkst pielīdzināt parastam skolas “trijniekam”. :Es domāju, ka tā mamma, kura ieraugot tos 34% dabaszinībās uzreiz grib skriet pie privātskolotāja, lai apskatās, ka valsts vidējais rādītājs ir tāds pats, un saprot, ka šobrīd viņai nekur nav jāskrien,” mierina Dace Namsone, aicinot tā vietā analizēt cēloņus un domāt par risinājumiem.

Dabaszinātņu krīze jeb “kad izslēdzam gaismu, taupām vēju”

Dabaszinātņu zemie rādītāji sestajās klasēs nav pārsteigums jomas profesionāļiem. Dace Namsone to sauc par ilgi ignorētu problēmu: “Mums ir ilūzija, ka, ieviešot eksāmenu devītajā klasē, tā būs mūsu burvju nūjiņa, kas atrisinās visas problēmas. Bet kas notiek sešus gadus no tiem deviņiem? Par to vispār mēs neliekamies ne ziņas.”

Reālā situācija skolās, īpaši sākumskolas posmā, bieži ir skarba, uzskata Dace Namsone. Visu uzsvaru un sabiedrības spiedienu saņemot matemātika un lasītprasme, kamēr dabaszinības paliekot ēnā. Priekšmetu bieži māca sākumskolas skolotāji, kuriem pašiem trūkst metodiskā atbalsta un dziļāku zināšanu dabaszinātņu jomā. Pētnieces minētais piemērs no skolu vērojumiem: “Spilgtākais citāts ir tāds, ka, ja mēs izslēdzam telpā gaismu, tad mēs taupām vēju. Ja trīs gadus dabaszinības notiek šādā veidā, tad mēs faktiski šobrīd ieraugam… ka klasē nav gandrīz nevienas atbildes, kas būtu pieņemama. Un tā nav bērna problēma.”

Pētniece skaidro, ka dabaszinātnēs katrs nākamais posms balstās uz iepriekšējo. Ja pirmajos sešos gados netiek izveidota reāla izpratne caur darbošanos, eksperimentēšanu un jautājumu uzdošanu, tad astotajā klasē fizika un ķīmija kļūst tikai par abstrakciju. “Oma likuma formula man nepalīdzēs, ja es nesapratīšu to, par ko tā ir,” viņa piebilst.

Piedzīvot pasauli: ārpus klases sienām un grāmatām

Lai mainītu situāciju, mācībām ir jānotiek reālajā vidē. Bērniem jādod iespēja eksperimentēt un izdarīt secinājumus pašiem. “Kāpēc no papīra nevajadzētu taisīt lietussargu, tad tur man nav cita iespēja, kā ar eksperimentu to pārbaudīt,” stāsta Namsone. “Es ņemu dažādus papīra veidus, pilinu virsū ūdeni un skatos, kas ar tiem notiek.”

Mūsdienu bērnu pieredze kardināli atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Ne visiem vairs ir laukos vecmāmiņas, kur novērot dabas procesus. Tāpēc tieši skolas uzdevums ir vest bērnus pie upes, lai izprastu, kas ir straumes ātrums, vai doties ārā un pētīt reālus augus. Inta Ozola padalās ar iedvesmojošu skolas piemēru: “Es zinu ļoti konkrētu skolotāju, kura šajā pavasarī inkubatorā izaudzēja cālīšus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņas audzēkšni šo notikumu nekad neaizmirsīs, viņiem veidosies loģiskas sakarības par darbas procesiem.”

Tikpat būtiska ir sasaiste ar moderno pasauli, ražošanu un tehnoloģijām. Bērniem jāsaprot, kā darbojas roboti, un kā rūpnīcās ražo čipsus, lai nākotnē viņi nebaidītos izvēlēties inženierzinātņu ceļu. Valsts jau šobrīd atbalsta šādas iniciatīvas ar mērķētām programmām, piešķirot papildu finansējumu STEM nozaru norisēm ārpus skolas.

“Bārbiju mammas” un domāšanas šķēršļi

Lai gan izglītības standarts ir mūsdienīgs un atļauj daudz, ceļā stājas mūsu pašu – gan pedagogu, gan vecāku – ieradumi un domāšanas šķēršļi. Bieži aizbildinājums ir 40 minūšu stundas rāmis, lai gan, piemēram, Skandināvijas valstīs ir normāla prakse veidot īpašas dabaszinību dienas mežā. Īpašu izaicinājumu rada vecāku attieksme. Dace Namsone aktualizē tematu: “Vairākās pirmsskolās es esmu dzirdējusi no skolotājiem tādu terminu – Bārbiju mammas. Tās ir mammas, kas ārkārtīgi uztraucas par to, vai viņu ļoti sapucētais bērns nenosmērēsies, ja viņš ies ārā.”

Arī Inga Akmentiņa-Smildziņa piekrīt, norādot uz izplatītām vecāku bailēm no ērcēm, sniega pikām vai sliktiem laikapstākļiem, kā rezultātā cieš tieši bērnu mācīšanās pieredze. Ekspertes vienbalsīgi uzsver – nosmērējies bērns ir aktīvi mācījies bērns, un tieši caur šo “netīro” pieredzi veidojas patiesas zināšanas.

Kā skaitļus pārvērst rīcībā un skolas atbildība

Iegūtajiem datiem nebūs nozīmes, ja tie neizraisīs rīcību. “Datu mums skolās ir daudz, bet jautājums ir par to, kā mēs saprotam, kā šie dati var kļūt par zināšanām, lai mēs, pieaugušie, mainītu savu praksi,” uzsver Namsone. Te izšķiroša loma ir skolas vadībai – vai direktors zina, kas patiesībā notiek stundās, un vai viņš ir gatavs iejaukties, redzot stagnāciju?

Inta Ozola mierina, ka izglītības iestādes netiks atstātas vienas. Tiek plānots plašs dialogs ar skolām, metodiskais atbalsts un datu pratības mācības pedagogiem, jo “tukšā vietā tā vienkārši nekas neradīsies”. Turklāt skolas sistēmā patiesi liela loma būs pedagogu ambīcijai dot bērnam pēc iespējas plašāku mācīšanās pieredzi.

Ar skatu nākotnē: bērnu labbūtība un atbalsts

Runājot par nākotnes plāniem, valsts plāno ieviest monitoringa mērījumus arī pirmsskolas vecumā – piecu un septiņu gadu veciem bērniem. Šajā brīdī Dace Namsone pauž stingru brīdinājumu: “Es ļoti ceru, ka tas nebūs tā, ka testi tiks iestumti pirmsskolā.” Viņa norāda, ka agrīnā vecumā mērījumiem jābūt balstītiem uz skolotāja profesionālo vērojumu, bērnam pildot ikdienas uzdevumus, nevis aizpildot sausas darba lapas. Tam pilnībā pievienojas arī Inta Ozola, apstiprinot, ka mērķis nav birokratizēt pirmsskolu.

Līdztekus akadēmisko zināšanu mērījumiem tuvākajos gados skolās parādīsies arī labbūtības mērījumi, jo bērna emocionālais stāvoklis tiešā veidā ietekmē viņa spēju mācīties un pieslēgties procesam.

Noslēdzot sarunu, ekspertes aicina vecākus kļūt par skolas sabiedrotajiem, uzdot jautājumus un būt ieinteresētiem, taču necelt paniku. Jaunie monitoringa darbi ir kā atzīmes par bērna garumu uz durvju stenderes. “Tās ir tās svītriņas stenderē, kad bērns aug, tad mēs vienkārši skatāmies, un mūsu uzdevums ir palīdzēt, lai stalti, braši zēni un meitenes izaug,” sarunu poētiski un iedvesmojoši rezumē Inta Ozola. Tas ir tikai pirmais solis garā un interesantā zināšanu ceļā.