“Bērnam ir jāredz, kā izskatās ģimene.” Kaspara Prūša ceļš no adopcijas idejas līdz atbalsta centram “TILTS”

Labklājības ministrijas sociālās kampaņas “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” ietvaros, sarunā savu pieredzi un redzējumu par bērnu ārpusģimenes aprūpi atklāj Kaspars Prūsis. Viņa ikdiena un darbs daudzu gadu garumā ir nesaraujami saistīts ar šo jomu. Kaspars Prūsis ir nevien atbalsta centra “TILTS” vadītājs, bet arī adoptētājs un viesģimenes pārstāvis. Viņa gūtā pieredze ir izdzīvota paša ģimenē, cauri neziņai, atklājumiem un galu galā – vēlmei palīdzēt arī citiem vecākiem un bērniem.

No dīvānā sēdētājiem līdz reālai rīcībai

Doma par bērna ienākšanu ģimenē Kasparam un viņa sievai radās vēl pirms laulībām. Viņi abi bija vienisprātis – ja dzīve dos iespēju, vispirms audzinās savus bioloģiskos bērnus, bet vēlāk dos mājas kādam, kuram to nav. “Tolaik mēs neko nezinājām par tādām audžuģimenēm vai viesģimenēm,” atceras Kaspars. Laiks ritēja, ģimenē piedzima divi bērni, un, kad viņiem bija trīs un pieci gadi, pāris saprata, ka ir pienācis īstais brīdis spert nākamo soli.

“Es jau zināju, ka bērnunamos ir daudz bērnu. Patiesībā, vēl pirms paši adoptējām, es jau sāku aģitēt apkārtējos, ka vajadzētu kaut ko darīt. Taču drīz vien sapratu, ka ir tādi dīvānā sēdētāji, kas citiem saka, ka vajag rīkoties, bet paši nedara neko. Likās, ka man pašam vismaz kaut kas ir jāizdara, lai man būtu tiesības aģitēt citus,” ar smaidu atzīst Kaspars.

Tolaik sistēma Latvijā bija krietni citādāka. Nebija atbalsta centru, un topošajiem adoptētājiem netika prasīts iziet speciālas apmācības. Kad ģimene uzsāka oficiālo procesu bāriņtiesā, Kaspars devās turp ar lielu pārliecību. Viņš uzskatīja, ka starp bioloģiskā bērna un adoptēta bērna audzināšanu nav nekādas atšķirības. “Man bija priekšstats – es taču tikšu galā, esmu gudrs un brīnišķīgs cilvēks, nekādu sarežģījumu nebūs. Arī bāriņtiesā mani neviens ne par ko nebrīdināja. Bija tikai psihologa izpēte, un man pat radās sajūta, ka šis process ir pārāk viegls un nenopietns.”

Bērniņš Kaspara ģimenē ienāca septiņu mēnešu vecumā. Sākotnēji, ņemot vērā, ka bērna bioloģiskajai mātei vēl nebija oficiāli atņemtas aizgādības tiesības, ģimene divus gadus bija aizbildņa statusā, un tikai pēc tam adopcija tika noformēta juridiski pilnībā. Bioloģiskie bērni mazo brāli uzņēma ar milzīgu sajūsmu, esot iesaistīti visā procesā. “Viņi mazajam pēc tam gadiem stāstīja, kā mēs viņam braucām pakaļ. Mūsu ģimenē nebija tādas situācijas, ka mēs kaut ko slēptu – viņš visu uzzināja no saviem brāļiem un māsām detaļās.”

Karsējmeiteņu atbalsts un ikdienas patiesība

Sākums ģimenē šķita kā skaists sapnis. “Man likās, ka visi sadosies rokās. Draugi bija ārkārtīgi atbalstoši, un radās sajūta – ja mēs darām tik labu lietu, visi mums palīdzēs. Ja kaut ko vajadzēs, draugi to sagādās,” stāsta Kaspars. Un pirmajās dienās tā patiešām bija. Taču pavisam drīz atklājās kāda dzīves likumsakarība.

“Tiklīdz bērns ienāk ģimenē, viņš kļūst par tavu bērnu. Un katram taču ir sava dzīve, sava ģimene un savi neatrisinātie jautājumi. Nav tā, ka visa tā kopiena, ko es uzskatīju par savām “karsējmeitenēm” un atbalstītājiem, nepārtraukti būs klāt. Tā milzīgā sajūsma apkārt ļoti ātri noplaka, un mēs sapratām, ka mums pašiem būs jātiek galā.” Kaspars norāda, ka tas nebija aizvainojums vai rūgtums pret draugiem, drīzāk liels un negaidīts pārsteigums par to, kā patiesībā funkcionē sabiedrība un ģimenes robežas.

Lielākais pagrieziens Kaspara kā tēva uztverē notika, kad adoptētais bērniņš sasniedza trīs līdz četru gadu vecumu. Ikdienā parādījās uzvedības izpausmes, kas vecākiem bija pilnīgi nesaprotamas. “Es domāju, ka viss būs tāpat kā ar vecākajiem bērniem, bet tā nebija. Es nesapratu – kāpēc es kā vecāks netieku galā? Kāpēc es tik labi izaudzināju pirmos divus, bet ar trešo man neizdodas? Vai problēma ir manī, vai viņā?”

Tieši šajā brīdī Latvijā parādījās pirmās specializētās apmācības adoptētājiem. Kasparam tās kļuva par pagrieziena punktu. “Man tas atvēra acis. Es sapratu, ka pat tad, ja bērns ir adoptēts pavisam maziņš, viņu jau ir ietekmējuši tie deviņi mēneši mātes vēderā, kā arī tas pusgads, ko viņš nodzīvojis krīzes centrā bez pastāvīga, droša pieaugušā klātbūtnes. Tas jau bija atstājis sekas.”

Apmācības nemainīja bērna uzvedību vienas dienas laikā, taču tās iedeva vecākiem pašu svarīgāko – rīkus un izpratni. “Lielākais diskomforts un grūtība vecākam ir tad, kad viņš nesaprot, kas notiek ar bērnu un kā viņam palīdzēt. Tā neziņa ir ļoti slikts stāvoklis. Tiklīdz tu iegūsti skaidrību un zini, kāpēc bērns tā rīkojas un kādā virzienā tev jāiet, tas dod iekšēju mieru, pat ja ārējie apstākļi tajā mirklī nemainās.”

“TILTS” radīšana: no pieredzes uz palīdzību citiem

Iegūtās zināšanas un izpratne bija tik transformējoša, ka Kaspars kopā ar citiem domubiedriem – ģimenēm, kas gāja cauri līdzīgiem procesiem – nolēma rīkoties. Ap 2014. gadu viņi paši izgāja apmācības, lai varētu šīs zināšanas nodot tālāk.

“Šīs apmācības mums bija kā svaigs ūdens tuksnesī. Sākumā bijām brīvprātīgie – mācījām draudzēs, gājām visur, kur vien mūs ņēma pretī. Pēc tam sākām veidot atbalsta grupas,” atceras Kaspars. Šī kustība dabiski izauga, līdz radās atbalsta centrs “TILTS”.

Kaspars ir pārliecināts, ka līdzās profesionālam psihologu un terapeitu darbam tieši savstarpējais atbalsts ir neaizvietojams. “Ģimenes atzīst, ka atbalsta grupas bieži vien ir vēl nozīmīgākas nekā speciālistu palīdzība. Psihologs ir zinošs savā jomā, taču, ja tu vari parunāt ar cilvēku, kurš pats ir gājis cauri tam pašam procesam, kurš burtiski ir bijis tavās kurpēs – tas ir kaut kas unikāls, ko nekur citur nevar dabūt.”

Šobrīd, atšķirībā no laika, kad adopcijas ceļu sāka Kaspars, topošajām uzņemošajām ģimenēm ir pieejams milzīgs resursu klāsts. Ir informatīvi materiāli, podkāsti un pieredzes stāsti, ko var noklausīties savās mājās, kas ir īpaši noderīgi intravertākiem cilvēkiem, pirms viņi sper nākamo soli un dodas uz atbalsta centru. Arī bāriņtiesu attieksme ir mainījusies – tās ir kļuvušas atvērtākas un pretimnākošākas.

“Man savulaik bāriņtiesā uzdeva jautājumu: “Kāpēc jums tas ir vajadzīgs, ja jums jau ir divi bioloģiskie bērni?” Šis jautājums pats par sevi norādīja uz toreizējo izpratni, ka tas ir kaut kas neierasts. Tagad situācija ir krietni uzlabojusies,” vērtē Kaspars.

Apmācības mūsdienās ir obligātas gandrīz visiem uzņemošu ģimeņu statusiem, un tās palīdz cilvēkiem saprast ne tikai sistēmu, bet arī pašiem sevi. “Tas ir pilnīgi normāli un pat veselīgi, ja ģimene apmācību laikā saprot, ka nav tam gatava un atsakās no šīs domas. Ja viņi uzņemtu bērnu, nebūdami tam gatavi, tā būtu traģēdija gan ģimenei, gan bērnam.” Kaspars atgādina arī par tā saucamo “trešdaļu likumu”, kas sagatavo vecākus realitātei: “Trešdaļā gadījumu bērna ienākšana ģimenē noritēs salīdzinoši viegli. Trešdaļā gadījumu būs grūtības, bet ar atbalstu ģimene tiks galā. Un vēl viena trešdaļa ir augsta riska gadījumi, kad situācija ir uz robežas – vai bērns varēs palikt ģimenē vai nē.”

Kliedējot mītus, Kaspars uzsver arī finansiālo un strukturālo pusi. Mūsdienās valsts un pašvaldību atbalsts, īpaši audžuģimenēm, ir ievērojami audzis. Tas ir pietiekams, lai vismaz viens no vecākiem varētu pilnu laiku veltīt bērnu audzināšanai, uztverot to kā profesionālu darbu. Tāpat sabiedrībā bieži valda uzskats, ka par uzņemošo ģimeni var kļūt tikai ideāls laulātais pāris. “Mums centrā ir brīnišķīgi adoptētāji un audžuvecāki, kuri ir vieni paši. Ne tikai sievietes, arī vīrieši vieni paši ir audžuvecāki un dara brīnišķīgu darbu. Galvenais ir apzināties savus resursus un nodrošināt sev atbalsta sistēmu – paplašināto ģimeni, draugus un profesionāļus.”

Meitene pie vārtiem un viesģimenes spēks

Kaspara pieredze ārpusģimenes aprūpē nebeidzas ar adopciju. Pirms dažiem gadiem, kad pašu bērni jau bija paaugušies – viņiem bija 11, 14 un 16 gadi – ģimene saprata, ka šobrīd viņu kapacitāte ir izsmelta un viņi vairs nevar nevienu uzņemt savās mājās pilna laika aprūpē. Taču dzīvei bija citi plāni.

“Kādā aukstā rītā, vedot pastaigā suni, pie mūsu mājas sētas stāvēja trīspadsmit vai četrpadsmit gadus veca meitene,” atceras Kaspars. Sākotnēji aprunājoties, likās, ka viss ir kārtībā, taču drīz atklājās, ka meitene ir aizbēgusi no mājām. Pēc visu iesaistīto iestāžu apzināšanas un dažādiem notikumiem, meitene nonāca ārpusģimenes aprūpes iestādē.

“Mēs sapratām, ka Dievs viņu tā kā nolika pie mūsu mājas vārtiem. Tas nebija nejauši, un kaut kas ir jādara,” stāsta Kaspars. Ģimene turpināja sazināties ar meiteni telefoniski, jautāja, kā viņai klājas. Lai šīs attiecības iegūtu likumīgu un regulāru ietvaru, Kaspars ar sievu nolēma kārtot viesģimenes statusu.

Atšķirībā no citiem statusiem, viesģimenēm nav obligātu apmācību, lai gan Kaspars uzskata, ka tās būtu ārkārtīgi nepieciešamas, lai saprastu, ko teikt, kā nesolīt neizpildāmo un kā runāt par bērna pagātni. Bāriņtiesas process ir līdzīgs – tiek vērtēta ģimenes piemērotība –, taču svarīgākais solis pēc statusa iegūšanas ir pašai viesģimenei doties uz bērnu aprūpes iestādi un veidot kontaktu.

Viesģimenes formāts ir īpaši piemērots pusaudžiem, jo mazi bērni var nesaprast robežas. “No paša sākuma ir ļoti svarīgi bērnam skaidri pateikt: mēs neesam tava mamma un tētis, mēs būsim tavi draugi. Mēs tiksimies reizi mēnesī, iesim uz kafejnīcu vai kādu pasākumu. Pusaudžiem šī skaidrība ir vitāli nepieciešama. Pat ja viņiem ir ilgas pēc ģimenes, viņi šos noteikumus pieņem un to ļoti novērtē.”

Bieži vien izskan bažas, vai viesģimenes statuss nedod bērnam veltas cerības. Kaspars šo mītu kliedē ar argumentu: “Bērniem bērnunamos pārsvarā nav nekādas veselīgas ģimenes pieredzes. Viņu priekšstats par ģimeni bieži saistās ar vietu, kur dzer un ārdās. Viņiem nav pieredzes, ka ģimene var vienkārši apsēsties un kopā paēst, vai ka konfliktu var risināt bez trauku plēšanas. Lai viņi nākotnē varētu izveidot veselīgas attiecības un paši savu ģimeni, viņiem tas ir jāredz un jāpieredz. Viesģimene dod iespēju bērnam “nogaršot”, kāda ir šāda, nevis perfekta, bet veselīga ģimene. Tas dod viņiem cerību, ka viņi savā dzīvē spēs to atkārtot.”

Katram no mums ir sava vieta un iespēja palīdzēt

Sarunas noslēgumā Kaspars aicina sabiedrību nepalikt malā. Ārpusģimenes aprūpe ir plašs spektrs, kurā ikviens var atrast savu veidu, kā palīdzēt. Var kļūt par viesģimeni, var pievienoties brīvprātīgo komandām, kas regulāri brauc uz bērnu aprūpes iestādēm, vai atbalstīt atbalsta centrus finansiāli un informatīvi.

Galvenais ir spert pirmo soli – runāt. “Ejiet un runājiet ar kādu. Neturiet to tikai pie sevis, klausoties podkāstus. Aizejiet uz atbalsta centru un sakiet: man ir šāda situācija, man ir šādas domas. Neviens jūs nenosodīs un nepārmetīs. Jums palīdzēs atrast to darbiņu un veidu, kur tieši jūs varat pielikt savu roku un palīdzēt bērniem.”

Par kampaņu “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”

Labklājības ministrijas informatīvā kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” aicina sabiedrību kļūt par nozīmīgu un uzticamu pieaugušo bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības. Palīdzēt iespējams dažādos veidos – kļūstot par viesģimeni, audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju, kā arī veltot bērniem savu laiku, uzmanību un profesionālās prasmes. Kampaņas mērķis ir mazināt stereotipus, sniegt praktisku informāciju un iedrošināt spert pirmo soli. Plašāka informācija par kampaņu un iespējām iesaistīties pieejama www.lm.gov.lv