Vai bērnu tiesības Latvijas skolās pastāv tikai normatīvajos aktos un deklarācijās, vai arī tās ir dzīvas un tiek ievērotas katrā mācību klasē? Šis jautājums apspriests Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods”, kurā organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa tiekas ar Tiesībsardzi Karinu Palkovu. Saruna par aktuālajām Latvijas izglītības sistēmas problēmām – sākot no vecāku pirktajām darba burtnīcām, līdz pat agrajiem skolas rītiem, mākslīgā intelekta riskiem un birokrātijas važām vardarbības gadījumu risināšanā.

Bezmaksas izglītība – valsts pienākums, nevis vecāku izvēle

Viens no centrālajiem sarunā aktualizētajiem jautājumiem ir finansējums skolēnu mācību līdzekļiem. Proti, šobrīd mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādei valsts budžetā ir atvēlēti 9,13 miljoni eiro, taču nākamā gada plānos iezīmējas samazinājums gandrīz 3,5 miljonu eiro apmērā. Šāda perspektīva uztrauc gan pedagogus, gan ģimenes, jo vecāki jau tagad nereti ir spiesti mācību grāmatas un darba burtnīcas pirkt par saviem līdzekļiem. 

Tiesībsardze Karina Palkova aicināja palūkoties uz situāciju plašākā mērogā un atbildēt uz pamatjautājumu – kāds mūsdienās ir izglītības mērķis un kāpēc mēs šajā jomā kaut ko darām vai nedarām? “Manuprāt izglītības virsmērķis ir dot jauniešiem zināšanas, iemācīt vērtējoši un patstāvīgi domāt, un, vissvarīgākais, manuprāt, ir dot viņiem iespēju atklāt sevī talantus un ļoti drosmīgi šos talantus attīstīt. Valsts un pašvaldības ir ļoti ieinteresētas, lai šis izglītības mērķis kopumā tiktu sasniegts – tam tā būtu jābūt. Tāpēc arī vairākas ar izglītību saistītas lietas ir konstitucionāli nostiprinātas, jo mūsu Satversme jau noteic, ka mums ir tiesības uz bezmaksas izglītību,” uzsvēra Karina Palkova.Tiesībsardze atgādināja, ka gan ANO dokumenti, gan Latvijas Izglītības likums skaidri nosaka valsts pienākumu nodrošināt kvalitatīvu un visiem vienlīdz pieejamu izglītību. No bērnu tiesību skatpunkta ir nepieļaujama jebkāda šķirošana, kur viens bērns saņem labu izglītību, bet otrs – nē. 

Mācību grāmatas un materiāli ir tieša bezmaksas izglītības sastāvdaļa un priekšnoteikums tam, lai izglītības virsmērķi vispār varētu sasniegt. Arī Tiesībsarga birojs savos pētījumos jau iepriekš ir norādījis, ka mācību materiāliem ir jābūt pilnībā nodrošinātiem valsts un pašvaldību līmenī.

Lai gan Latvijā ir ģimenes, kuras var atļauties iegādāties dārgākas vai lētākas grāmatas, Karinu Palkovu dziļi mulsina fakts, ka daudzas ģimenes to vienkārši nespēj. Atsaucoties uz jaunākajiem pieejamajiem 2024. gada statistikas datiem, Tiesībsardze norāda: nabadzības riska indekss bērniem līdz 18 gadu vecumam sasniedz 17,4%, kamēr kopējais rādītājs, raugoties uz augstākās izglītības vecuma posmu, ir 16%. Visdramatiskākā situācija ir ģimenēs ar vienu pieaugušo un apgādībā esošiem bērniem, kur nabadzības risks sasniedz 28%, kā arī daudzbērnu ģimenēs ar trim un vairāk bērniem, kur šis rādītājs ir 23,6%.

“Ja mēs savus lēmumus balstām datos, mums ir skaidrs, ka valstī ir virkne ģimeņu, kurām šobrīd ir grūtības nodrošināt savas pamatvajadzības. Katras grāmatas, katras darba burtnīcas iegāde ir papildu slogs, un to mēs kā valsts nedrīkstam pieļaut, ja pieņemam, ka izglītība ir stratēģisks mērķis. Mācību līdzekļi ir akūta nepieciešamība visiem bērniem,” pauda Tiesībsardze.

Vienlaikus viņa veltīja atzinīgus vārdus pedagogiem, kuri izmanto skolu autonomiju un iegulda milzīgu darbu, lai paši sagatavotu mācību materiālus. Taču te rodas jautājums: vai valsts drīkst prasīt augstu izglītības kvalitāti un paļauties uz to, ka skolotājs savas autonomijas ietvaros pats radīs mācību līdzekļus, ja pašā pedagogā netiek pietiekami ieguldīts? Karina Palkova ir pārliecināta, ka autonomijai ir jāiet roku rokā ar valsts atbalstu un uzraudzību, un standartu pazemināšana mazāk aizsargātajai sabiedrības grupai – bērniem – no starptautiskā un bērnu tiesību viedokļa ir ārkārtīgi slikta un nepieņemama prakse.

Reģionālā segregācija un 246 tūkstoši eiro no vecāku kabatas

Turpinot tēmu par bērnu šķirošanu, Inga Akmentiņa-Smildziņa norādīja, ka praksē tā jau ir pārvērtusies reģionālā segregācijā. Mācību līdzekļu finansējumu veido valsts piešķirtā daļa un pašvaldības līdzfinansējums, taču pašvaldību rocība un attieksme dramatiski atšķiras – pašvaldību ieguldījums svārstās no 10 līdz pat 74 eiro uz vienu skolēnu. “Iedomājieties šīs atšķirības – piemēram, ja es dzīvoju reģionā X, pašvaldība bērnam mācību līdzekļiem piemaksā10 eiro. Tu dzīvo reģionā Y, tavam bērnam pašvaldība piemaksā 74 eiro. Kas sanāk par 10 un kas par 74 eiro? Tas ir satraucoši, jo nozīmē, ka mēs kā valsts netieši pasakām: pats vainīgs, ka piedzimi tur, mums nesanāca tev piemaksāt!” situācijas absurdumu raksturoja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Turklāt Latvijas Vecāku organizācija ir aptaujājusi divus lielākos mācību grāmatu izdevējus, lai noskaidrotu, cik daudz mācību līdzekļu iegādājas tieši privātpersonas. Izdevēju dati atklāj, ka šī gada desmit mēnešos vien privātpersonas darba burtnīcu un mācību grāmatu iegādei ir iztērējušas 246 tūkstošus eiro – pozīcijā, kurai pēc likuma būtu jābūt nullei.

Tiesībsardze uz šiem skaitļiem reaģēja, uzsverot, ka ne Satversme, ne citi likumi nedod tiesības valstij vai pašvaldībai segregēt bērnus un jauniešus. “No bērna viedokļa viņam ir pilnīgi vienalga, kurā pašvaldībā viņš ir piedzimis. Viņš nedrīkst uztraukties par to, ka vienā pašvaldībā mācoties būs lielāks atbalsts, bet citā – nē. Likums konceptuāli to neļauj, bet pašreizējais izpildījums valstī norāda uz nevienlīdzīgu attieksmi pret bērniem, un tas mani ļoti uztrauc,” atzina Karina Palkova. Abas sarunas dalībnieces ir vienisprātis, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ir skaidri jādefinē minimālais mācību līdzekļu grozs un jāaprēķina tā reālās izmaksas, lai nodrošinātu izglītības standartam atbilstošu bāzi ikvienam skolēnam. Kā norādīja Karina Palkova, Latvija ir ļoti kompakta valsts, kurā nav milzīgu attālumu vai nepārvaramu šķēršļu, lai izveidotu vienveidīgi labu un pārskatāmu sistēmu.

Tiesībsardze arī vērsās pie visiem vecākiem un skolotājiem ar aicinājumu: ja skola nenodrošina mācību līdzekļus un liek tos pirkt vecākiem, noteikti ziņojiet Tiesībsarga birojam! Birojs veido šādu skolu sarakstu un individuāli sazinās gan ar pašvaldībām, gan izglītības iestādēm, lai situāciju risinātu. “Mācību līdzekļi – mācību grāmatas un darba burtnīcas – vecākiem nav jāpērk! Tas ir jāpatur prātā. Pat ja jūs personīgi varat to atļauties, padomājiet par tiem, kuri nevar atļauties – mums visiem ir jāiet vienotas prakses ceļš,” mudināja Karina Palkova.

Pelēkā zona: kāpēc vecāki un skolas jūtas spiesti apiet likumu?

Tomēr reālā dzīve skolās bieži vien ir sarežģītāka par likuma normām. Inga Akmentiņa-Smildziņa atklāja, kāpēc Latcvijas Vecāku organizācija vēlas raisīt plašāku diskusiju par iespēju legalizēt un skaidri reglamentēt vecāku līdzfinansējumu. Šobrīd skolas oficiāli paziņo, ka neko nedrīkst prasīt, taču aktīvākie vecāki, redzot, ka bez darba burtnīcām cieš kā bērni, tā pedagogi, paši meklē aplinkus ceļus. “Nesen runāju ar kādu mammu, kura teica: “Zini, mūsu skolas vecāki uztaisīja tādu sistēmu, kur mums neviens nevar piesieties, un mēs saviem bērniem trūkstošos mācību līdzekļus pirksim, jo redzam, ka tie ir ļoti nepieciešami kvalitatīvam mācību procesam.” Sanāk, ka valsts ieliek abas puses ārkārtīgi neērtā situācijā, kurā tu meklē veidu, kā apiet likumu. Vecāki šodien ļoti domā par savu bērnu izglītību, un, manuprāt, viņi neies sūdzēties pie tiesībsardzes, jo jūtas tā, it kā iegāztu savu skolotāju vai savu skolu, kas pēc būtības ir ļoti laba skola,” vecāku iekšējo dilemmu atklāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, minot, ka citās valstīs pastāv stingri noteiktas proporcijas, ko finansē valsts, pašvaldība un vecāki, vienlaikus pilnībā pasargājot sociālā riska grupas.

Karina Palkova ar sapratni uztvēra vecāku vēlmi dot savam bērnam labāko saturu un apbruņot skolotāju ar visiem nepieciešamajiem materiāliem, lai bērns iegūtu izglītību, kādu vecāki ir iecerējuši. Tomēr viņa iezīmēja divus konceptuāli atšķirīgus ceļus. Pirmais ceļš ir uzticība Satversmei un bezmaksas izglītības principam, kur valsts un pašvaldības garantē kvalitatīvu minimumu ikvienam. Viss, kas ir virs šī minimuma kā ekstra pakalpojums, teorētiski varētu būt diskutējams, taču nedrīkst aizmirst par bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. “Es nedomāju, ka 21. gadsimta Latvijā vienā klasē sēdēs pieci bērni ar ļoti labām grāmatām, bet pārējie piecpadsmit strādās uz baltām lapiņām – tam tā nevajadzētu būt! Savukārt otrs modelis – pateikt, ka mācību līdzekļi neietilpst valsts pienākumos un gulstas uz vecāku pleciem – sevī slēpj milzīgus riskus. Vecākiem šobrīd pašiem ir tik ļoti vajadzīgs finansiāls atbalsts, un man ir lielas bažas, ka šādā modelī reģionu skolām klātos ļoti grūti. Tāpēc no sākuma valstij ir jāiedod kvalitatīvs minimālais standarts, kas ir pietiekams visiem, un tikai pēc tam varam skatīties uz priekšu,” skaidroja tiesībsardze.

Turklāt jautājumā par to, kurām tieši grāmatām un darba burtnīcām būtu jāietilpst šajā obligātajā minimumā, noteicošajam vārdam jāpieder nevis ministrijas ierēdņiem, bet gan pašiem skolotājiem. Daloties savā augstskolas docētājas pieredzē, Karina Palkova uzsvēra, cik grūti ir strādāt ar piespiedu kārtā iedotu materiālu, kuram pats pedagogs netic un kurā nesaskata jēgu mūsdienu bērnu vajadzībām. Vienlaikus ir jāvērtē arī tas, cik saimnieciski pašas skolas izlieto piešķirto naudu – vai tiek pasūtīts nepieciešamais pamats, vai arī uzreiz tiek pirkti paši dārgākie ekstra materiāli.

Tiesībsardze savā praksē ir redzējusi gadījumus, kad bērni līdz pat ceturtajai klasei nav turējuši rokās nevienu mācību grāmatu vai darba burtnīcu un mācās tikai no skolotāju izdrukātām un nokopētām darba lapām, kas turklāt rada jautājumus par autortiesību ievērošanu. “Izglītība un veselība ir lietas, kurās mēs nedrīkstam taupīt. Jā, izglītībā mēs neredzam rezultātu tūlīt pat, ir jābūt pacietībai, jo augļus redzēsim pēc daudziem gadiem. Bet tieši tad mēs sapratīsim, ka tas dod arī ekonomisko izrāvienu. Izglītots bērns – drošāka valsts. Vesels bērns – drošāka valsts. Mums ir ļoti gudri, drosmīgi un savādāki bērni nekā bijām mēs savā jaunībā, un viņos ir jāiegulda,” pārliecinoši sacīja Karina Palkova.

Inga Akmentiņa-Smildziņa piebilda, ka budžetā iztrūkstošie 3,5 miljoni eiro patiesībā ir vien 13 eiro uz katru bērnu gadā, taču tieši šī summa izšķir, vai skolēnam nebūs jāatsakās no kādas būtiskas mācību grāmatas. Kā apliecinājumu tam, ko bērnam nozīmē kvalitatīvs mācību līdzeklis, Karina Palkova pastāstīja sirsnīgu epizodi no savas ģimenes ikdienas: “Mans bērns vakarā atskrēja mājās, un pirmais, ko viņš ar degošām acīm rādīja, bija: “Mamm, skaties, mums ir jauna vācu valodas grāmata, kurā mēs varam rakstīt iekšā! Pirmo reizi redzu, ka grāmatā var rakstīt!” Tur ir zīmējumi, tur ir interesanti, un šis materiāls viņu uzreiz iesaista mācību priekšmetā.”

Agrie rīti un īsie starpbrīži – sistēma, kas radīta pieaugušo ērtībām

Lielais jautājumu loks, ko tiesībsardze ir aktualizējusi valstiskā līmenī, skar skolas ikdienas ritmu – cikos bērniem sākas mācību stundas un kā tiek organizēti starpbrīži. Pirms gada Karina Palkova devās uz Saeimas komisiju ar mērķi panākt vienotu valsts līmeņa regulējumu par mācību sākuma laiku. Tiesībsarga biroja veiktais pētījums atklāja milzīgu sadrumstalotību: kamēr vienās skolās mācības sākas plkst. 8.30 vai 9.00, citās bērniem solos jāsēžas jau plkst. 7.40 vai 7.45. Konsultācijas ar ārstiem un miega speciālistiem apstiprināja, ka tik agri rīti atstāj negatīvu iespaidu uz bērna fizisko un psihoemocionālo veselību. Turklāt reģionos daudziem bērniem ceļš līdz skolai aizņem pat stundu – ja stundas sākas plkst. 7.40, bērnam ir jāceļas jau piecos vai sešos no rīta, lai paspētu paēst brokastis un nokļūt līdz mācību iestādei. Ārstu un miega speciālistu rekomendētais, reālistiskais mācību sākuma laiks pamatskolā ir plkst. 8.30, savukārt vidusskolas posmā – plkst. 9.00 no rīta.

Saeimas komisijā Izglītības un zinātnes ministrija lūdza iespēju vispirms nevis grozīt likumu, bet izstrādāt vadlīnijas un nosūtīt tās skolām. Vadlīnijas ir izsūtītas, un decembrī tiesībsardze gaida no ministrijas apkopotu informāciju, cik kūtri vai atsaucīgi skolas šīs izmaiņas ir ieviesušas. Pagaidām aina esot ļoti raiba. Ir lieliskas pašvaldības, kuras ne tikai pārcēla mācību sākumu uz plkst. 8.30 vai 9.00, bet arī pakārtoja tam sabiedriskā transporta kustību un salāgoja mūzikas, mākslas skolu un interešu izglītības pulciņu laikus. Taču ir arī absurdi pretpoli. “Ir skola, kas 10.–12. klasēm pārcēla nodarbības uz pulksten deviņiem, bet pašvaldības līmenī autobusu saraksts nav mainījies. Rezultātā bērni plkst. 7.40 ir skolā un līdz deviņiem vienkārši sēž un gaida, jo pašvaldība mums atbildēja, ka transports esot jāsalāgo ar visu strādājošo iedzīvotāju vajadzībām un to nevarot pielāgot tikai bērniem. Un ir skolas, kas pateica, ka nepārveidos neko, jo tas esot pārāk sarežģīti,” stāstīja Karina Palkova.

Šī pretestība liek aizdomāties, ka visa mūsu izglītības sistēma un mācību laika sākums vēsturiski ir veidots nevis bērna vajadzībām, bet gan tā, lai vecāki paspētu aizvest bērnus un tikt uz darbu. “Mēs tik daudz runājam par bērnu interesēm un prioritātes principu, par to, cik ļoti gribam, lai mūsu bērni ir vislabākie pasaulē, bet visu sistēmu – pat mācību laika sākumu – pielāgojam sev, pieaugušajiem, jo mums tā ir ērtāk. Jo pašvaldībai tā ir ērtāk, mūzikas un mākslas skolai tā ir ērtāk. Nevis padomājam, ka bērns divas stundas ilgāk pagulēs, būs produktīvāks un viņa psihoemocionālais stāvoklis būs labāks. Tas laiks, kad organizatoriskas lietas kārtojam pieaugušo ērtībām, ir pagājis! Ja vairākas skolas pie vienas un tās pašas valsts programmas spēj visu sakārtot un salāgot, kāpēc citas nespēj?” retoriski vaicāja tiesībsardze, solot decembrī ar pārbaudes rezultātiem iepazīstināt arī Latvijas Vecāku organizāciju.

Tikpat būtisks bērna labbūtības un izglītības kvalitātes elements ir starpbrīži. Atbilstoši normatīvajiem aktiem un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem starpbrīžiem ir jābūt vismaz 10 minūtes gariem, to laikā ir jāvēdina telpas, bet pusdienām jābūt ne agrāk kā plkst. 11.00, atvēlot vismaz vienu garāku starpbrīdi (vismaz 30 minūtes) mierīgai maltītei. 

Diemžēl arī šeit prakse svārstās no izciliem piemēriem, kur skolu gaiteņos ir izveidotas aktīvās zonas, kur bērniem pastiepties un izkustēties, līdz pat gadījumiem, kur bērniem nav iespēju izkustēties. Ir skolas, kur pusdienām atvēlētas vien 10 minūtes, vai otrādi – pusdienu starpbrīdis ir stundu garš, bet visi pārējie starpbrīži sarukuši līdz piecām minūtēm. Tiesībsardze mudināja vecākus par šīm nebūšanām nekautrēties runāt ar skolu direktoriem un pašvaldībām, jo klusēšana nodara pāri pašam bērnam un viņa veselībai.

Mākslīgais intelekts skolā: iemācīt bērnam pateikt “nē” un sargāt sevi

Kopš šī gada februāra Tiesībsarga birojam ir uzticēta jauna funkcija – mākslīgā intelekta uzraudzība pamattiesību aizsardzības jomā. Kā norādīja Inga Akmentiņa-Smildziņa, mākslīgais intelekts strauji ienāk arī skolēnu ikdienā, radot gan jaunas iespējas, gan nopietnus riskus.

Karina Palkova uzsvēra, ka no mākslīgā intelekta mēs neizbēgsim un to arī nevajag darīt, jo tehnoloģijas ievērojami atvieglo dzīvi. Taču mēģinājumi mākslīgo intelektu vienkārši aizliegt vai ierobežot nedos nekādu rezultātu ilgtermiņā – pieaugušo uzdevums ir daudz sarežģītāks. “Ar ierobežojumiem mēs nepanāksim neko, tikai degradēsim procesu. Tas, kas ir jādara un kas ir daudz grūtāk – iemācīt bērnam pateikt “nē” mākslīgajam intelektam! Iemāciet bērnam pateikt: “Es tev neticu, es pārbaudīšu šo informāciju!” Jo vairāk bērni lieto mākslīgo intelektu, jo biežāk viņi saņem gatavas atbildes un tās vairs neapšauba un neapstrīd. Bet izglītības mērķis taču ir iemācīt domāt patstāvīgi un vērtējoši,” skaidroja tiesībsardze, piebilstot, ka mākslīgā intelekta rīkos joprojām ir ārkārtīgi daudz kļūdu, novecojušas vai pat bīstamas informācijas, tāpēc vienmēr ir jāprasa norādīt informācijas avotus un tie jāpārbauda.

Otrs kritiskais aspekts ir privātuma un datu aizsardzība. Jaunieši nereti neapzinās savu privāto datu vērtību, vieglprātīgi augšupielādē fotogrāfijas mākslīgā intelekta rīkos un dalās ar tām digitālajā vidē. Karina Palkova vērsa uzmanību uz neseniem Krimināllikuma grozījumiem, par kuriem daudzi vecāki un jaunieši pat nenojauš. “Šobrīd ir paredzēta kriminālatbildība par to, ka jaunieši pārsūta un dalās ar pornogrāfiska rakstura informāciju. Citiem vārdiem sakot, ja bērni ir nobildējuši, kā, piemēram, divi jaunieši bučojas vai atrodas intīmā situācijā, un viens otram to pārsūta – par to draud kriminālatbildība! Tāpat sodāma ir dziļviltojumu (deepfake) izmantošana. Vai vecāki un jaunieši to zina? Kriminālatbildība nozīmē milzīgus ierobežojumus turpmākajā dzīvē – ieņemt amatus, veidot karjeru. Ja bērni to nezina, mēs nevaram viņus vainot, jo par izglītošanu esam atbildīgi mēs, pieaugušie,” brīdināja tiesībsardze.

Runājot par datu drošību, Karina Palkova dalījās ar principu, ko viņa nepārtraukti atkārto pati saviem bērniem: tajā brīdī, kad tu kādam nosūti savu fotogrāfiju vai ievadi datus mākslīgā intelekta sistēmā, rēķinies, ka šie dati vairs nav anonīmi un vairs neatrodas tikai tavā telefonā vai datorā – tie var nonākt jebkur pasaulē.

Inga Akmentiņa-Smildziņa atzina, ka viņai kā mammai iezogas skumja ноts par to, cik smagnēja ir izglītības sistēma – kamēr citviet pasaulē bērnus par mākslīgā intelekta iespējām un riskiem mērķtiecīgi izglīto jau sākumskolas vecumā, Latvijā tas joprojām gulstas uz katra vecāka individuālo izpratni. Viņa pastāstīja kāda tēva pieredzi, kurš pamanījis, ka viņa pirmās klases meita tēva telefonā izmanto ChatGPT, lai izpildītu mājasdarbu. No vienas puses, tēvs bijis lepns par meitas attapību, bet, no otras puses – juties bezpalīdzīgs, jo pats nav zinājis, kā bērnam pareizi paskaidrot šī rīka lietošanu. Tiesībsardze norādīja, ka šis stāsts lieliski parāda, kā mākslīgais intelekts var kļūt par palīgu, ja vien bērnam iemāca pareizi uzdot jautājumus:

“Ja bērns stundā kaut ko nesaprata vai nesadzirdēja, viņš var lūgt mākslīgajam intelektam: “Izskaidro man, lūdzu, šo tēmu! Paskaidro, kā es varu šo uzdevumu atrisināt!”, nevis “Uzraksti un sagatavo man gatavu atbildi!” Tas ir lielisks atbalsts skolotājam un bērnam, bet mums ir jāiemāca bērniem šīs stiprās puses izmantot gudri.”

Lai gan Latvijas augstskolās, piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē, šādi kursi studentiem ir pieejami jau vairākus gadus, Karina Palkova uzskata, ka mācībai par mākslīgo intelektu un digitālo drošību noteikti būtu jābūt iekļautai arī skolu obligātajā programmā – kaut vai reizi divos gados klases stundu ietvaros. Kamēr tas nav izdarīts centralizēti, talkā var nākt gan Tiesībsarga birojs, kas šobrīd gatavo īpašu lekciju par cilvēktiesībām un mākslīgo intelektu, gan paši vecāki – arī pati tiesībsardze kā mamma plāno doties uz savu bērnu skolu, lai nolasītu lekciju par digitālās vides drošību.

No sarunas ar skolotāju līdz Tiesībsargam – ceļvedis problēmu risināšanā

Sarunas noslēgumā Inga Akmentiņa-Smildziņa lūdza tiesībsardzei praktisku padomu: kā vecākiem saprast, kurā brīdī problēma jārisina ar skolas direktoru, kad jāvēršas pašvaldībā vai Izglītības pārvaldē un kad ir laiks klauvēt pie Tiesībsarga biroja durvīm?

Karina Palkova iezīmēja rīcības secību, aicinot vienmēr sākt ar vistuvāko līmeni:

  1. Skolotājs. Jebkuras problēmas gadījumā – vai tie būtu mācību līdzekļi, bērnu uzvedība, iespējama vardarbība vai informācijas trūkums – pirmais solis ir vērsties pie pedagoga.
  2. Skolas direktors. Ja skolotājs nereaģē vai nespēj situāciju atrisināt, nākamais solis ir skolas vadītājs, kurš ir pilnībā atbildīgs par visu, kas notiek izglītības iestādē.
  3. Pašvaldība. Ja arī direktors problēmu nerisina, jāvēršas pašvaldībā, kas ir skolas dibinātāja un tiešā uzraudzītāja.
  4. Nozares uzraugošās iestādes. Ja pašvaldība nespēj palīdzēt, atkarībā no jautājuma būtības jāiesaista specializētās institūcijas: personas datu jautājumos – Datu valsts inspekcija, vardarbības un drošības gadījumos – Bērnu aizsardzības centrs, savukārt izglītības kvalitātes jautājumos – Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD).
  5. Tiesībsarga birojs. Ja neviena no minētajām iestādēm nepalīdz, ignorē iesniegumus vai nerisina problēmu pēc būtības, kā arī gadījumos, kad runa ir par sistēmiskiem cilvēktiesību aizskārumiem (piemēram, prasību vecākiem pirkt mācību grāmatas), vecāki vienmēr var vērsties pie Tiesībsarga.

Uz Ingas Akmentiņas-Smildziņas noslēdzošo jautājumu – vai Latvijas vecāki un bērni vispār zina savas tiesības un ir gatavi par tām iestāties –, tiesībsardze atbildēja ar savu novērojumu: daudzi joprojām baidās iestāties par savām tiesībām, jo vienkārši netic, ka situāciju ir iespējams atrisināt. Taču vienlaikus viņa ikdienā redz, cik gudri, izglītoti un apņēmīgi ir Latvijas vecāki – viņi pēta likumus, analizē, algо juristus un cīnās ar vienu vienīgu mērķi – lai viņu bērnam būtu labāk.

Tāpēc izšķiroša nozīme ir tam, lai valsts institūcijas un nevalstiskās organizācijas nepārtraukti sniegtu ģimenēm praktisku un izglītojošu informāciju. Atvadoties Karina Palkova veltīja siltus pateicības vārdus Latvijas Vecāku organizācijai par tās darbu vecāku izglītošanā un iedrošināšanā: “Vecākiem ir vajadzīgs milzīgs atbalsts – tikpat liels, cik skolotājiem. Jo vecākiem ir jābūt spēkam izaudzināt to lielo cilvēku šajā pasaulē – bērnu, kurš tālāk veidos mūsu valsti vēl spēcīgāku, attīstītāku un noturīgāku. Tāpēc visām pusēm ir jābūt gatavām atbalstīt mazo.”