Mēs visi zinām, ka bērnam ir vajadzīgas robežas, bet kā tās novilkt tā, lai neieslīgtu stingrā kontrolē un vienlaikus nezaudētu siltu kontaktu ar atvasi? Šis jautājums nodarbina daudzus, un tas kļuva par galveno tēmu Latvijas vecāku organizācijas studijas sarunā, kurā organizācijas pārstāve Ella Karele tikās ar ārstu psihoterapeitu Artūru Miksonu. 

Kāpēc bērnam nepieciešama struktūra

Sarunas sākumā Artūrs Miksons atgādina pavisam vienkāršu patiesību: divgadīgs bērns šajā pasaulē ir pirmo reizi. Viņš vēl nesaprot, kā šī pasaule funkcionē un kādi ir tās noteikumi. Pēc psihoterapeita teiktā, tieši skaidras un konstanti atkārtotas robežas dod bērnam pašu svarīgāko – drošības sajūtu, struktūru un paredzamību.

“Pretējā gadījumā, ja šo robežu nav, mēs atstājam daudz vairāk telpu viņam pašam fantazēt, kā tā pasaule funkcionē,” skaidro Miksons, piebilstot, ka bērna izdomātie priekšstati nereti noved pie nesavāktības un milzīgas iekšējās trauksmes. Vecāki to bieži redz kā bērna nespēju koncentrēties vai savākties, un maldīgi mēģina koriģēt pašu uzvedību, neredzot tās patieso cēloni – pamatstruktūras un skaidrības trūkumu ikdienā. Pat veselīgās un mīlošās ģimenēs bērnam ir vitāli nepieciešams zināt, kas notiks dienas laikā, cikos vecāks viņu izņems no bērnudārza un kādi ir mājas noteikumi.

Starp skaidrošanu un rīcību: kad pietiek ar “tāpēc, ka es tā teicu”

Mūsdienu audzināšanas kultūrā ir dziļi iesakņojies uzskats, ka bērnam viss ir jāpaskaidro un jāizrunā. Tomēr Miksons aicina atgriezties pie sen aizmirsta teikuma, kas šodien teju kļuvis par lamuvārdu: “Tāpēc, ka es tā teicu.” Viņš uzsver, ka skaidrošanai un iedziļināšanās bērna izjūtās ir sava vieta, bet tai ir jānāk tikai un vienīgi pēc tam, kad robeža jau ir stingri novilkta.

Psihoterapeits dalās ar ikdienas piemēru par gājēju pāreju. Ja bērns, braucot ar skrejriteni, pēkšņi apstājas ielas vidū, vecākam nav jāsāk garas, izglītojošas sarunas par satiksmes noteikumiem, kamēr jau gaida automašīnas. Bērnam skaidrā un mierīgā balsī ir jāpasaka, ka ielas vidū neapstājas, un jāved viņš pāri. Lielākā kļūda šādos brīžos ir vecāku pašu satraukums. “Tas, ko viņš tajā vecumā nolasa – tas vecāks netiek galā ar sevi, jo viņš ir pacēlis balsi un ir izmisumā,” norāda Miksons.

Līdzīgs princips darbojas arī citos drošības jautājumos. Ja ģimenē ir noteikums, ka, braucot ar riteni, jāvelk ķivere, tad kompromisu nav. “Ja tu nevelc ķiveri, tu vari nevilkt, bet tad “dip-dapu” nav,” savā pieredzē dalās Miksons. Šādi, nerīkojot drāmu un saglabājot iekšēju mieru, bērns drīz vien iemācās paķert ķiveri pats kā pilnīgi pašsaprotamu lietu.

Ko darīt, ja vecāku domas dalās un traucē pagātne?

Kā sarunā norāda Ella Karele – noteikumi veidojas procesa gaitā, un nereti bērns ātri vien saprot, kuru jautājumu prasīt mammai, bet kuru – tētim. Ko darīt, ja vecāki nespēj vienoties? Miksons stingri norāda uz zelta likumu: nekad nerisināt robežu jautājumus bērna klātbūtnē. Ja viens no vecākiem ir pieņēmis lēmumu, otram tas tajā brīdī ir jāatbalsta, bet jebkādas domstarpības jāizrunā vēlāk. Karele piekrīt, minot lielisku piemēru no savas ikdienas – ja bērns vēršas pie tēta pēc tam, kad mamma ir atteikusi, tētim ir bērnam jāpārjautā: “Ko mamma teica?” Tādējādi tiek parādīta vecāku vienota nostāja.

Psihoterapeits vērš uzmanību arī uz smalkāku niansi – vecākiem vajadzētu godīgi pavaicāt sev, vai viņu novilktās (vai tieši otrādi – nenovilktās) robežas nav viņu pašu neatrisināto bērnības traumu atspoguļojums. “Mums liekas, ka mēs risinām bērna traumu, kuras patiesībā tur nav vispār,” viņš brīdina. Ja vecākam pašam ir bijusi slikta un auksta pieredze bērnudārzā, viņš var sākt pārmērīgi sargāt savu bērnu, kuram patiesībā dārziņā klājas lieliski, tādējādi radot bērnā lieku trauksmi un “ielejot degvielu” problēmā, kas nemaz neeksistē.

Pārāk liela izvēles brīvība – taisnākais ceļš uz haosu

Vēl viena būtiska kļūda, ko pieļauj mūsdienu izglītotie vecāki, ir ielīšana lietās, kur viņiem vispār nav nekādas daļas, vienlaikus nedodot stingru pamatu pamata lietās. “Man bērnībā izvēles nebija, es tagad bērnam iedošu visas. Problēma ir tāda, ka tādā veidā jūs bērnam radīsiet vēl lielāku haosu,” skaidro Miksons. Cilvēka prāts nespēj tikt galā ar neskaitāmām iespējām – ja piedāvāsiet bērnam septiņus variantus, viņš tikai apjuks un kļūs niķīgs.

Tā vietā, lai vaicātu, ko bērns vēlas vakariņās, un radītu sev lieku stresu pie plīts gatavojot ēdienu kā restorānā, vecākam jāpiedāvā strukturēta izvēle – piemēram, zupa, makaroni vai vistiņa. Ja bērns atsakās no sagatavotā ēdiena, viņš var palikt neēdis. “Viņš nenomirs badā, tas bioloģiski nav iespējams,” ar veselīgu humoru konstatē Miksons, aicinot vecākus izvēlēties ilgtermiņa ieguvumu bērna audzināšanā pār īstermiņa ērtībām un klusumu mājās.

Tāpat bērnam pašam jāļauj izvēlēties savus draugus, lāpstiņu smilškastē vai spēles tempu. “Citreiz vecāks skrien tam bērnam pa priekšu,” novērojusi Karele, atceroties situācijas, kur vecāki pat atbild bērna vietā, pasakot citiem bērniem, ka viņu atvase nevēlas skriet vai spēlēties, neatstājot bērnam nekādu teikšanu pār paša dzīvi.

Diskomforts kā dzīves atspēriena punkts

Sarunas noslēgumā iezīmējas ļoti būtiska tēma – mūsu vēlme iejaukties bērna dabiskajos konfliktos un spēja izturēt viņa diskomfortu. Ja smilškastē bērnam atņem mantiņu, vecākam nav uzreiz jālec pa vidu un jāglābj situācija (ja vien nav apdraudēta fiziskā drošība). Bērnam ir jādod iespēja pašam pazaudēt, sabīties un iemācīties tikt galā ar savām emocijām. Mēģinot izslēgt jebkādu diskomfortu no bērna dzīves, mēs mānām sevi, ka tādējādi sagatavojam viņu nākotnei. “Nē, viņš nevarēs,” atgādina Miksons, uzsverot, ka tieši mazie bērnības diskomforti māca izturēt lielo dzīvi.

Psihoterapeits norāda, ka labklājība un ērta dzīve mums liek mākslīgi radīt ierobežojumus, jo agrāk dzīves skarbā realitāte tos izveidoja pati. Kādreiz vecākiem fiziski nebija iespēju izņemt bērnu no dārziņa pusdienlaikā vai nopirkt visas rotaļlietas. Mūsdienās, kad iespēju ir daudz, vecākiem pašiem ir apzināti jākļūst par tiem “sliktajiem”, kuri pasaka “nē”, lai iemācītu bērnam rīkoties ar noraidījumu un robežām.

Robežu spraušana nav par mīlestības atņemšanu, bet gan par mīlestības un drošības paušanu darbībā. Skaidrs “nē”, kas pateikts ar mīlestību un mieru, ir viens no vērtīgākajiem instrumentiem, ko mēs varam iedot bērnam līdzi lielajai dzīvei. “Ja mēs būsim radījuši apstākļus, kur bērna pasaules uztverē diskomforta nav, tad lūdzu, nebrīnāmies pēc tam, ka viņi grib vieglāku dzīvi,” rezumē ārsts.

Tiecies ar speciālistiem klātienē!

7. novembrī Tukumā, Tukuma pilsētas bibliotēkā norisināsies bezmaksas forums vecākiem “Kopā Augšup”. Tas būs pasākums, kurā vecākiem būs iespēja klātienē tikties ar Latvijas vadošajiem speciālistiem, lai saņemtu profesionālu, zinātnē balstītu informāciju un praktiskus padomus par bērnu attīstību, attiecībām ģimenē un emocionālo veselību. Pasākuma programma ir strukturēta divās daļās. Dienas pirmā puse būs veltīta vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni līdz skolas vecumam, savukārt otrā daļa fokusēsies uz skolēnu un pusaudžu vecākiem. Ar lekcijām uzstāsies psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode, bet forumu vadīs Inga Akmentiņa-Smildziņa. Tā kā ekspertu stāstījumi ir veidoti kā vienots un savstarpēji papildinošs kopums, apmeklētāji ir mīļi gaidīti uzkavēties forumā visas dienas garumā (no plkst. 9.30 līdz 18.00), lai ieraudzītu bērna attīstības posmus pilnā ainā. Dalība pasākumā ir pilnīgi bez maksas, taču vietu skaits ir ierobežots, tāpēc obligāta ir iepriekšēja reģistrācija. Vairāk informācijas par foruma norisi un pieteikšanos atradīsiet šeit.