Jebkurai ģimenei, kurā aug mazs bērns, bērnudārza gaitu uzsākšana ir viens no nozīmīgākajiem un emocionālākajiem posmiem. Šis laiks ir pilns jautājumu, bažu un satraukuma: “Kā mums labāk rīkoties? Kā palīdzēt bērnam un sev?”. Par to Vecāku organizācijas mammām un tētiem podkāstā sarunājas medicīnas zinātņu doktore, ārste psihoterapeite, RSU (Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras) docētāja Laura Valaine un Vecāku organizācijas pārstāve Ella Karele.

Viens no galvenajiem un, iespējams, pārsteidzošākajiem secinājumiem ir tas, ka bērna adaptācija bērnudārzā ir daudz vairāk stāsts par vecākiem, nevis pašu bērnu. Bērni pēc dabas ir ārkārtīgi adaptīvi, un grūtības visbiežāk rodas no vecāku pašu trauksmes un iekšējiem pārdzīvojumiem. Pirms fokusēties uz bērnu, ir svarīgi, lai vecāki ieskatītos paši sevī un godīgi atbildētu uz jautājumu: “Kas tieši mani satrauc?”. Vai man ir bail, ka par manu bērnu pietiekami labi neparūpēsies? Vai es uztraucos, kā es pats tikšu galā ar šķiršanos?

Ļoti bieži šī trauksme ir saistīta ar pašu vecāku bērnības pieredzi dārziņā – varbūt tā bijusi vide ar ļoti stingru kārtību vai citām nepatīkamām atmiņām. Tāpēc ir būtiski mainīt skatupunktu: jūs bērnu “neatstājat”, bet gan “nododat drošā vidē”, uzticot viņu profesionāļiem, kuri par viņu parūpēsies. Ja vecāks, vedot bērnu uz dārziņu, iekšēji jūtas apjucis un nobījies, bērns to spoguļo. Šādā brīdī veidojas situācija, kurā ir divi satraukti bērni – mazais, kurš tiešām nesaprot, kas notiek, un pieaugušais, kurš ir savu baiļu varā.

Speciālisti uzsver, ka vislabākā sagatavošanās dārziņam nav speciāli treniņi, bet gan dabiska un pakāpeniska atdalīšanās, kas sākusies jau krietni agrāk. Nav nepieciešams bērnu atstāt pie pieskatītājiem ar mērķi “gatavoties dārziņam”, jo tas jau pats par sevi rada trauksmi. Daudz vērtīgāk ir, ja mamma vai tētis jau iepriekš ir regulāri paņēmuši laiku sev – aizgājuši uz sporta zāli, satikties ar draugiem vai vienkārši pabūt vienatnē. Šādas dabiskas pieredzes bērnam iemāca, ka vecāki aiziet, bet vienmēr atgriežas, un šķiršanās nav nekas bīstams. Tāpat ir ieteicams izmantot pakāpenisku adaptācijas periodu, kur pirmajās dienās vecāks kādu laiku pavada dārziņā kopā ar bērnu. Tas ļauj bērnam iepazīt jauno vidi no drošas pozīcijas, zinot, ka mamma vai tētis ir tepat blakus.

Ir pilnīgi normāli, ja bērns sākumā ir raudulīgāks, emocionālāks vakaros vai sliktāk guļ. Tas ir saprotami, jo diena dārziņā prasa daudz resursu. Tomēr, ja redzat, ka situācija neuzlabojas vairāku mēnešu garumā un bērns izjūt pastāvīgu stresu, ir vērts meklēt risinājumus. Uzticieties savai sajūtai. Vecāku, īpaši mammas, intuīcija ir ļoti spēcīgs rādītājs. Ja jums ir noturīga sajūta, ka konkrētais dārziņš bērnam nav piemērots, šo sajūtu nevajadzētu ignorēt. Reizēm dārziņa maiņa ir labākais lēmums, jo bērns nejutīsies droši vidē, par kuru nedrošs jūtas viņa vecāks. Tas nav stāsts par neveiksmi. Tāpat kā pieaugušie nejūtas labi visās darba vietās, arī bērnam var nebūt kontakts ar konkrēto audzinātāju vai vidi.

Satraukums par bērnudārzu nav tikai mammu privilēģija. Arī tēviem šis posms var būt ļoti grūts. Ja viens no partneriem ir izteikti trauksmains, otrs var palīdzēt, nevis nosodot, bet gan ieklausoties un mēģinot saprast baiļu cēloni. Līdzīgs iekšējs darbs ar sevi nepieciešams, ja ģimene nolemj mainīt privāto dārziņu pret pašvaldības dārziņu. Lai spētu bērnu atbalstīt pārmaiņās, vecākam pašam ir jābūt stabilam savā lēmumā un jāatrod “iekšējais pamatojums” – kāpēc šis solis visai ģimenei ilgtermiņā būs labāks.

Šķiršanās process no rītiem var būt grūts. Kad esat nodevuši bērnu audzinātāju drošajās rokās, ieelpojiet un pasakiet sev šos zelta vārdus: “Bērns ir drošībā. Bērns tiks galā. Vakarā mēs satiksimies, un arī es tikšu galā. Mēs abi tiksim galā.”

Atcerieties, ka bērnudārza uzsākšana ir jauns posms ne tikai bērnam, bet arī jums. Tas ir laiks, kad jūs atgūstat telpu saviem hobijiem, darbam un personīgajai izaugsmei. Mierīgs un pašpārliecināts vecāks ir lielākais atbalsts, ko varat sniegt savam bērnam šajā nozīmīgajā dzīves ceļā.