Vai mēs varam “izaudzināt ģēniju”? Saruna ar Ņikitu Bezborodovu

Vai bērns piedzimst kā “balta lapa”? Cik liela nozīme ir gēniem un cik – videi? Un kāpēc šķietami saprātīgs bērns pusaudžu vecumā pēkšņi kļūst nevaldāms? Uz šiem mūžsenajiem jautājumiem atbildes meklējam sarunā ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu, skaidrojot smadzeņu attīstības noslēpumus no zīdaiņa vecuma līdz pat 30 gadu slieksnim.

Jautājums par to, kas ir iedzimts un kas iegūts audzināšanas rezultātā, ir nodarbinājis cilvēku prātus tik ilgi, cik vien pastāv sabiedrība. Vēsturiski domas ir svārstījušās no vienas galējības otrā – no idejas par bērnu kā “tabula rasa” jeb baltu lapu, uz kuras vecāki var uzrakstīt jebko, līdz stingram ģenētiskam determinismam.

“Mūsdienu zinātne saka skaidri: nav ne viens, ne otrs. Attīstība ir ļoti komplicēts process,” uzsver Ņikita Bezborodovs. Lai gan nav maģiskas formulas vai tabletes, kas garantētu ģenialitāti, izpratne par smadzeņu bioloģiju var būtiski atvieglot vecāku ikdienu un mazināt trauksmi.

Iedzimtības “koridors” un vides spēks

Bērna attīstība līdzinās auguma garumam – tā ir sarežģīta pazīme, ko ietekmē gan vecāku gēni, gan vide (piemēram, uztura kvalitāte). Ar intelektu un citām kognitīvajām spējām ir līdzīgi.

“Mēs zinām, ka iedzimtie faktori nosaka apmēram 70% no mainības,” skaidro psihiatrs. “Bet nevajadzētu pārprast, ka gudrība ir iedzimta un – ko dabūji, tas arī būs. Tas, kas iedzimst, ir reakcijas norma. Tās ir robežas, kurās konkrētam indivīdam šī pazīme var svārstīties.”

Katram bērnam daba iedod noteiktu “iespēju koridoru”. Vai bērns sasniegs savu bioloģisko maksimumu, vai paliks kaut kur pa vidu – tas jau ir atkarīgs no vides, treniņa un ieguldītā darba.

“Man nav kristāla bumbas, kas parādītu – lūk, šim bērnam te ir maksimums un tālāk nav vērts censties. Tādas metodes nav. Mēs nezinām, kur beidzas bioloģiskais iespēju loks. Tas nozīmē, ka vienmēr ir vērts trenēt un vienmēr ir iespēja mēģināt.”

Bezborodovs norāda, ka tieši treniņš ir atslēga. Ja bērnam ir grūtības, piemēram, ar lasīšanu (disleksija), dabiska reakcija ir izvairīties no grūtā uzdevuma. Taču, ja mēs netrenējam vājās puses, tās nekad nesasniegs savu potenciālo maksimumu. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst stiprināt bērna talantus: “Mēs nevaram atstāt novārtā jomas, kas ir stipras, jo no funkcionēšanas viedokļa tas ir milzīgs resurss.”

Kritiskie pirmie trīs gadi: kāpēc ekrāni nav aukles

Smadzeņu attīstība ir ilgstošs process, kas savā ziņā atkārto evolūciju. Piedzimstot mums jau ir attīstītas “reptiļa smadzenes” (atbild par elpošanu, sirdsdarbību), pusaudžu vecumā nobriest “zīdītāju smadzenes” (emocijas, instinkti), bet visilgāk – līdz pat 25–30 gadiem – attīstās pieres daiva, kas atbild par plānošanu un impulsu kontroli.

Tomēr pamati tiek ielikti ļoti agri. “Vissvarīgākais periods vadības funkcijām – spējai koncentrēties, bremzēt impulsus – ir pirmie divi, trīs dzīves gadi,” uzsver ārsts.

Šajā posmā parādās mūsdienu lielais izaicinājums – viedierīces. Lai gan ekrānos pašos par sevi nav nekā “ļauna”, problēma slēpjas tajā, ko tie nedara.

“Lai mijiedarbotos ar ekrānu, informācija ir strukturēta tā, ka tā neprasa sasprindzināt pieres daivu. Tā neprasa izmantot vadības funkcijas. Ja bērns šajā agrīnajā vecumā visu laiku baksta ekrānu vai skatās multenes, viņš zaudē iespēju trenēt šīs nākotnē ļoti svarīgās funkcijas.”

Sekas mēs bieži redzam tikai skolas vecumā kā uzmanības deficītu un hiperaktivitāti, jo kritiskajā logā, kad smadzenes bija visplastiskākās, tās netika trenētas “bremzēt”.

“Pietiekami labs” vecāks pret pārapaprūpi

Bērnu psihiatrijā eksistē jēdziens par “pietiekami labu vecāku” (good enough parent). Ideāls vecāks neeksistē, un tāds bērnam nemaz nav vajadzīgs.

“Ja vecāks ir pietiekoši labs, tad pārējie faktori – ienākumu līmenis, kvadrātmetri dzīvoklī, telefona modelis – ir absolūti sekundāri,” mierina Bezborodovs. Galvenais uzdevums agrīnajā vecumā ir drošības sajūta un piesaiste.

Taču piesaisti var traumēt ne tikai atstāšana novārtā, bet arī mūsdienās populārā pārapaprūpe jeb “helikoptera” tipa audzināšana. Tas bieži saistīts ar paša vecāka nespēju tikt galā ar savu trauksmi.

Psihiatrs sniedz spilgtu piemēru: “Bērns smilšu kastē sasit celi. Viņš jūt sāpes un skrien pie mammas. Ko dara mamma? Viņas pirmais uzdevums ir tikt galā ar savu trauksmi. Ja tas izdodas, viņa var nomierināt bērnu. Bet, ja mamma pati krīt panikā vai kļūst dusmīga, viņa nespēj bērnam palīdzēt noregulēt emocijas.”

Ja vecāks fiziski ir blakus, bet emocionāli ir pārņemts ar savām bailēm, bērns gūst pieredzi: “Dažreiz palīdzība ir, dažreiz nav.” Tas veido nedrošu, trauksmainu piesaisti. Savukārt pārlieka sargāšana (hiperaprūpe) laupa bērnam iespēju gūt pieredzi, kļūdīties un veidot patstāvību. “Kad trauksmes ir par daudz, tā laupa iespējas gūt pieredzi,” rezumē ārsts.

Pusaudžu vecums: gāze grīdā bez bremzēm

Ja jums mājās ir divgadnieks vai pusaudzis, jūs, iespējams, pamanīsiet līdzības. “Tas, kas notiek ap diviem gadiem, un tas, kas notiek pusaudžu vecumā, bioloģiski ir ļoti līdzīgi procesi,” atklāj Bezborodovs.

Abos posmos notiek tā saucamais sinaptiskais prūnings (apcirpšana) – smadzenes optimizējas, “apgriežot” liekos neironu savienojumus, līdzīgi kā dārznieks apgriež ābeles zarus, lai būtu labāka raža.

Sākoties pubertātei, “zīdītāja smadzenes” (limbiskā sistēma) ir pilnībā nobriedušas. Tas nozīmē intensīvas emocijas, jaunas dziņas (t.sk. seksuālās) un vēlmi riskēt. Taču “cilvēka smadzenes” (pieres daiva), kas atbild par bremzēšanu un seku izvērtēšanu, vēl tikai lēnām briest līdz pat 25–30 gadu vecumam.

“Tā ir situācija, kad motoram ir gāze grīdā, bet bremzes vēl nav uzliktas. Emocijas ir ļoti karstas, bet spēja tās regulēt – nepietiekama.”

Pusaudža galvenais uzdevums ir separācija un individuācija – atdalīšanās no vecākiem un savas identitātes atrašana. Tas notiek caur piederību grupai. Tāpēc pusaudzim pēkšņi kļūst svarīgāk, ko saka draugi, nevis vecāki. “Sākotnēji pusaudzis pārņem grupas identitāti bez refleksijas – ja esi panks, tev jāizskatās kā pankam. Tikai vēlāk, sapludinot dažādas pieredzes, veidojas unikālais “Es”,” skaidro speciālists.

Trīs ceļa vārdi vecākiem

Noslēgumā Ņikita Bezborodovs iesaka trīs pamatlietas, kas palīdzēs izaudzināt veselīgu un spējīgu cilvēku:

Parūpējieties par sevi (“skābekļa maskas” princips). “Ja vecākam izdodas savas grūtības menedžēt un regulēt savas emocijas, tas vislabāk palīdz bērnam,” uzsver ārsts. Nebaidieties lūgt palīdzību un veidot atbalsta tīklu – bērna audzināšana vienatnē nav dabisks stāvoklis.

Nodrošiniet pieredžu dažādību. Neiesprostojiet bērnu šaurā specializācijā pārāk agri. “Lai attīstītos, ir nepieciešams gūt daudzveidīgu pieredzi. Tas ir tas resurss, kas vēlāk dzīvē atšķirs bērnus.”

Izglītojieties par attīstību. Saprotot, ka bērna uzvedība (piemēram, pusaudža dumpīgums vai divgadnieka histērija) ir normāla attīstības posma sastāvdaļa, nevis ļaunprātība, ir daudz vieglāk saglabāt mieru un attiecības. “Mums dažreiz aizmirstas, ka katram attīstības posmam ir savi uzdevumi, un mēs prasām no bērna to, ko viņa smadzenes fiziski vēl nespēj izdarīt.”