Latvijā ir noslēdzies vērienīgs un nozīmīgs pētījums, kas pievēršas ilgstoši noklusētai tēmai – mobingam un psiholoģiskajai drošībai darba vietā. Lai iedziļinātos šīs problēmas saknēs un meklētu risinājumus, Latvijas Vecāku organizācijas pārstāve Ella Karele aicināja uz sarunu pētījuma autorus: klīnisko psiholoģi Mariju Ābeltiņu un pētnieku Edmundu Vanagu. Zinātniskie secinājumi ne tikai liek pārvērtēt pastāvošo darba kultūru, bet arī atsedz patiesību, kas apslēpta aiz uzņēmumu rūpīgi spodrinātajiem publiskajiem tēliem.

Kas patiesībā slēpjas aiz “pārslodzes”?

Diskusijas ievadā Edmunds Vanags atklāj, ka pētījuma ideja nav radusies nejauši. Tā sākusies no vienkāršām ikdienas sarunām un diskusijām par to, kā darbinieki Latvijā patiesībā jūtas – kas viņiem palīdz un kas traucē. “Kā personiskā pieredze, tā arī kolēģu stāstītais vedināja uz pārdomām, ka ir jānoskaidro, kādi ir mobinga iespējamie rādītāji Latvijas darba vidē,” skaidro pētnieks, piebilstot, ka galvenais mērķis bija saprast darbinieku izdegšanas līmeni un gatavību pārmaiņām.

Marija Ābeltiņa papildina šo domu, norādot uz būtisku novērojumu savā profesionālajā praksē: “Viens no maniem interešu lokiem ir saistīts ar izdegšanu. Nereti stāsts nav tikai par darba slodzi, bet gan par sliktām attiecībām. Iedziļinoties, man kā speciālistam bieži parādījās sarkanie karogi, kas liecināja par mobingu.” Viņa uzsver, ka milzīgo stresu un slogu ikdienā bieži vien rada tieši toksiskā darba vide, nevis tikai pienākumu apjoms. “Man bija ļoti interesanti salīdzināt savu praktisko pieredzi ar to, ko atklās dati – vai tiešām situācija ir tik satraucoša, vai arī pie manis vienkārši vēršas cilvēki ar šādu specifisku pieredzi,” atzīst psiholoģe.

Mobinga daudzās sejas: no kliegšanas līdz tukšai vietai

Atbildot uz Ellas Kareles jautājumu par to, kā darba vides mobings atšķiras no skolas laikā pieredzētā, Marija Ābeltiņa norāda, ka ikdienas izpratnē būtība paliek nemainīga – cilvēki piedzīvo atkārtotu agresīvu uzvedību. “Tās agresijas formas ir ļoti dažādas – sākot no patiešām skaidrām izpausmēm, kā kliegšana un apsaukāšanās, kas eksistē arī pieaugušo dzīvē, līdz pat ļoti subtilām formām,” viņa skaidro. Starp šīm slēptajām formām ir ignorēšana, informācijas nesniegšana, izslēgšana no komunikācijas loka, kā arī mērķtiecīgas tenkas un baumas. “Tas, kas notiek bērnu vidē, vienkārši pārceļo un modificējas, bet pēc būtības mobinga seja paliek ļoti līdzīga,” secina Ābeltiņa.

Edmunds Vanags piebilst, ka, lai gan atsevišķās nozarēs, piemēram, ražošanā vai vietās ar augstu darbinieku rotāciju, joprojām novērojams arī fizisks mobings, pētnieku komanda šoreiz īpaši fokusējās tieši uz psiholoģiskā mobinga pazīmēm. Pētījumā, kas tika veidots, ievērojot atvērtās zinātnes principus un balstoties uz starptautisku praksi, piedalījās 1577 respondenti, no kuriem vairāk nekā pus tūkstotis dalījās ar ļoti plašiem, personīgiem stāstiem brīvajās atbildēs. “Dažas atbildes bija pat A4 formāta lapas izmērā, kur cilvēks aprakstījis visu, kas noticis,” ar pateicību un līdzjūtību pret respondentiem norāda Marija.

Šokējošā statistika

Pētījuma rezultāti izrādījās patiesi satraucoši un apstiprināja ekspertu aizdomas. “Kopumā, ņemot visu spektru – no tiem, kas mobingu piedzīvo bieži, līdz tiem, kas reti, – gandrīz 40% darbinieku ar to ir saskārušies,” atklāj Marija Ābeltiņa. Salīdzinājumam viņa min Vāciju, kur šis rādītājs ir ap 17%, un Ziemeļvalstis, kur tas svārstās no 6 līdz 8 procentiem. “Un mums tie ir četrdesmit!” viņa uzsver, retoriski jautājot, vai tas ir pēcpadomju mantojums un kāpēc šāda rīcība Latvijā tiek tik ļoti normalizēta. “Cilvēki man saka: “Ko darīt, nu tādi mēs esam, tāda ir tā vide.” Bet nē, mēs varam labāk! Šis nav normāli,” klausītājus iedrošina psiholoģe.

Interesanti, ka mobings nešķiro paaudzes. Edmunds Vanags norāda uz datiem, kas apgāž mītu par to, ka vecāka gadagājuma darbinieki būtu uzaudzējuši “biezāku ādu” un labāk tiktu galā ar attiecību problēmām: “Mobings ir vienlīdz izplatīts gan jaunākajā darbinieku grupā, gan pirmspensijas vecumā.” Tā ir problēma, kas ceļo cilvēkam līdzi no skolas sola līdz pat sirmam vecumam, ja vien netiek apzināti risināta.

Mobings kā ekonomisks slogs un vadības atbildība

Eksperti uzsver, ka mobings nav tikai viena cilvēka psiholoģiska traģēdija, tas ir milzīgs ekonomisks zaudējums uzņēmumam. Edmunds Vanags skaidro, ka darbiniekiem, kuri biežāk saskaras ar mobingu, ir krietni zemāka labbūtība, augstāks izdegšanas līmenis un izteikta vēlme pamest darbu. “Viņi biežāk izmanto slimības lapas, vai arī atrodas darbā formāli – viņš it kā ir klāt, bet nestrādā, jo psiholoģiskais klimats nedod iespēju būt produktīvam,” viņš raksturo fenomenu, ko mēdz saukt par prezentismu.

Marija Ābeltiņa dalās pieredzē no uzņēmumu vadības apmācībām, kur nereti izskan viedoklis, ka liela komanda ir jāsatur ar spēku, piespiešanu un darbinieku turēšanu bailēs no priekšnieka. “Ja cilvēki strādā bailēs, viņi uz to brīdi mobilizējas, bet ilgtermiņā sekas ir graujošas. Cilvēki sāk strādāt izdzīvošanas režīmā un dara lietas tikai tāpēc, lai viņiem nepiesietos, nevis tāpēc, lai izrādītu iniciatīvu,” viņa brīdina, piebilstot, ka nepārtraukta pazemošana ilgtermiņā var sekmēt pat atriebību, un darbinieki var sākt, piemēram, zagt.

Kāpēc malā stāvētāji ir daļa no problēmas

Kā norāda Edmunds Vanags, mobings darba vietā sadalās diezgan līdzīgi – tas nāk gan no vadības, gan, pat nedaudz biežāk, no kolēģiem. Upuru profili ir ārkārtīgi dažādi: tie var būt gan jaunpienācēji, gan tie, kuri izrāda iniciatīvu, vai vienkārši veiksmīgāki darbinieki, kurus kolektīvs nolemj “izstumt”.

Taču visbūtiskākais mobinga mehānisma elements ir klusējošie malā stāvētāji. “Viņi to redz, iespējams, vērtē negatīvi, bet, riskējot ar savu pozīciju, izvēlas klusēšanas taktiku,” skaidro pētnieks. Tas savā ziņā normalizē situāciju gan varmākam, gan upurim, apliecinot, ka “te tāda ir kārtība”. Marija Ābeltiņa piekrīt, norādot: “Ja visi pārējie kolektīva locekļi pateiktu – hei, pie mums tā nedara! – tie pāris pāridarītāji nespētu nodarīt kaitējumu.” Viens no vissāpīgākajiem veidiem ir ostrakisms jeb izstumšana, kad cilvēku vienkārši ignorē un neviens nesveicinās. “Cilvēks jūtās kā tukša vieta,” stāsta Marija.

Ceļš uz veselīgāku darba vidi

Jautāti par to, kā rīkoties upuriem un uzņēmumiem, eksperti atklāj bēdīgu ainu par esošo sistēmu trūkumu. Pētījumā atklājies, ka tikai nepilniem 20% darbinieku ir skaidra kārtība, kā uzņēmumā vispār ziņot par mobingu. Turklāt no tiem, kas uzdrošinājušies ziņot, situācija uzlabojusies tikai vienai piektdaļai, kamēr daļai tā pat pasliktinājusies.

Kā galveno risinājumu Marija Ābeltiņa min efektīvas ziņošanas sistēmas ieviešanu, norādot uz Lietuvas pozitīvo pieredzi, kur uzņēmumiem ar vairāk nekā 50 darbiniekiem likums jau šobrīd pieprasa ieviest pretmobinga politikas un apmācības. “Ja sistēma strādā, tā atrisina ļoti daudz ko – izdegšanas problēmas, motivācijas trūkumu, pat sliktas attiecības ar klientiem,” viņa uzsver.

Saskaroties ar mobingu ikdienā, Marija iesaka vispirms mēģināt to risināt atklāti, tieši vēršoties pie pāridarītāja, jo dažkārt cilvēki pat neapzinās sava nodarījuma smagumu: “Klau, es saprotu, ka tev ir tāda humora izjūta, bet man tas ir ļoti nepatīkami. Lūdzu, par mani tā nejoko.” Ja tas nepalīdz, jālūdz tiešā vai augstākā vadītāja iesaiste. “Ja ir izmēģināti visi kanāli un nekas nestrādā, es iedrošinu meklēt citu darba vietu. Nevajag upurēt visu savu dzīvi un veselību principa pēc,” stingri nosaka psiholoģe. Edmunds Vanags papildina, ka jebkura negatīva komunikācija ir jādokumentē, lai nepieciešamības gadījumā būtu bāze, uz ko balstīt pierādījumus.

Vardarbībai patīk klusums

Sarunas noslēgumā, atspoguļojot gaidāmās kampaņas “Neredzamās rētas” būtību, Edmunds Vanags šīs dvēseles traumas drīzāk dēvē par “neredzamām, pūžņojošām brūcēm”, kuras, atšķirībā no rētām, joprojām nav sadzijušas un turpina sāpēt. “Cilvēks, kuram nākas pamest darbu mobinga dēļ, pamet ne tikai sliktās attiecības, bet nereti arī darbu, ko viņš mīl,” atgādina pētnieks.

“Vardarbībai patīk klusums,” rezumē Marija Ābeltiņa, ataucoties uz savu agrāko pieredzi krīžu centrā. Šī klusēšana, problēmu paslaucīšana zem paklāja un tēlošana jaunpienācējiem, ka “pie mums viss ir tik forši”, padara situāciju vēl bezcerīgāku. Šis vērienīgais pētījums un uzsāktā diskusija ir spēcīgs solis pretī tam, lai šo klusumu beidzot lauztu, jo, kā atzīst eksperti, darba vidē iegūtās brūces cilvēki spilgti atceras pat pēc divdesmit gadiem. Ir pienācis laiks veidot darba kultūru, kurā mēs viens otru cienām un sadzīvojam, nevis tikai izdzīvojam.

Pētījumu un kampaņu “Neredzamās rētas” atbalsta uzņēmums Swedbank un Sunstar Group.