Kad ģimenē ienāk bērns, vecāku pašu pašsajūta un vajadzības bieži vien nemanāmi paliek otrajā plānā. Šajā  ārkārtīgi izaicinošajā laikā sabiedrības uzmanība teju simtprocentīgi ir pievērsta bēbītim, taču ēnā paliek jautājums – kā pirmajā gadā jūtas paši vecāki?

Lai par to runātu, Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” tikās sarunu vadītāja Agnese Gabrāne un Ramona Treilona – zīdīšanas konsultante, PEP mamma, dūla apmācībā un atbalsta programmas “Piedzimstot bērniņam” vadītāja. 

No dzemdību nama taisni “perfekto vecāku” slazdā

Pirmais lielais pārbaudījums un reizē arī milzīgs apjukums sākas brīdī, kad ģimene ar mazo bērniņu pārrodas mājās no dzemdību nama. Sarunas ievadā Agnese Gabrāne vaicā, kas ir tās biežākās bažas, ar kurām šajā laikā saskaras jaunie vecāki. Ramona Treilona skaidro, ka vecāki visbiežāk uztraucas par to, kā būt šajā pilnīgi jaunajā situācijā, jo neatkarīgi no tā, vai ģimenē ienāk pirmais, otrais vai jau trešais bērns, tā ir pilnīgi jauna ekosistēma.

“Visbiežāk ir tā, ka vecāki ir ļoti, ļoti daudz visu kaut ko samācījušies, gājuši dažādos kursos, dažādās nodarbībās piedalījušies,” stāsta Ramona, norādot uz izglītojošo materiālu plašo pieejamību. Lai gan šīs zināšanas ir brīnišķīgas un ļauj vecākiem sagatavoties, tās mēdz radīt neparedzētu blakusefektu – milzīgu spiedienu būt perfektiem. Vecāki kļūst pārāk sakoncentrējušies uz apgūto un vēlas būt ideāli, aizmirstot par reālajiem apstākļiem. “Ja izrādās, ka es atbraucu mājās ar to mazo bēbīti, kas vairs nav lelle, bet kas jau ir reāla dzīva radība, iestājas reality check [realitātes pārbaudījums],” viņa piebilst.

Speciāliste aicina ģimenes atrast balansu starp ideālo priekšstatu un viņu reālajiem resursiem konkrētajā brīdī. Ramona iedrošina vecākus godīgi pajautāt sev – kas reāli notiks, ja es mazuļa autiņbiksītes nenomainīšu tieši pirms vai pēc barošanas, vai neapvelšu bērniņu simtprocentīgi pareizi? Pārmērīga tiekšanās pēc ideāla bieži noved pie tā, ka vecāki attālinās paši no sevis un zaudē patieso, priekpilno saikni ar mazuli, jo nepārtraukti atrodas prāta konstrukcijās, nevis pašu sajūtās.

Personīgā pieredze, intuīcija un robežu novilkšana

Atceroties savu personīgo pieredzi, Ramona dalās stāstā par sava pirmā bērniņa piedzimšanu pirms 23 gadiem. “Es atceros to ārprātīgi lielo emociju karuseli, kādu es piedzīvoju, kad atbraucu mājās, un to pāreju no eiforijas līdz tādai izmisuma un bezspēcības sajūtai, šo nevar aizmirst,” viņa atzīst. Toreiz milzīgu un izšķirošu lomu spēlēja ģimenes atbalsts – mammas un vīramātes klātbūtne jeb “cilts sajūta”, kas palīdzēja tikt galā ar intensīvajām izjūtām. Savukārt ar trešo bērniņu, kurš pasaulē nāca pirms 13 gadiem, adaptācijas periods jau bija daudz mierīgāks, jo māmiņa gadu gaitā pati bija izaugusi un nostiprinājusies, kā arī mājās bija lielāki bērni, kas kalpoja par palīgiem un brīnišķīgu resursu.

Agnese sarunas gaitā aizskar būtisku mūsdienu problēmu – kāpēc jaunie vecāki tik ļoti baidās uzticēties sev un savai intuīcijai? Ramona to skaidro ar straujo ikdienas tempu un milzīgo informācijas pārbagātību, kas viedierīcēs pieejama sekundes simtdaļā. Tas ievērojami attālina vecākus no spējas uzlikt dzīvi “uz pauzes” un ieklausīties tajā, kas der tieši viņu bērniņam un viņu ģimenei.

Situāciju nereti pasliktina arī apkārtējo – piemēram, vecmāmiņu – nelūgtie padomi stilā “manā laikā jau bija citādāk”. Lai gan padomdevēji visbiežāk nāk ar labākajiem nodomiem un nevelējot neko ļaunu, šāda iejaukšanās var radīt milzīgu spriedzi. Ramona iesaka izkopt robežu novilkšanas mākslu, kas ir viena no lietām, ko PEP mammas palīdz ģimenēm apgūst. Viņa piedāvā laipni, bet stingri pasakot: “Paldies, es redzu, ka tu gribi man palīdzēt, bet šobrīd šis nav nepieciešams,” vai “Mums šis nestrādā, mums būs savādāk.”. Lai arī tie ir tikai daži teikumi, to izrunāšana prasa lielu saņemšanos. Taču, ja šīs robežas netiek novilktas un emocijas tiek norītas, neapmierinātība krājas kā sniega bumbas lavīna, kas agrāk vai vēlāk aizved pie nopietnām krīzēm.

“Samammot” mammu – lūgt palīdzību ir drosme

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jaunie vecāki vispār vēršas pie tādiem speciālistiem kā PEP mammas, ir vēlme iegūt drošības sajūtu. “Labākais būtu, ja man neprasa, vai es daru pareizi, jo man vispār to vārdu pareizi vai nepareizi nevajadzētu lietot. Ir tā, kā jūsu ģimenei vispiemērotākais būtu,” uzsver Ramona. Speciālista uzdevums ir noskaidrot, kas konkrētajai ģimenei jau strādā un kādi ir viņu iekšējie un ārējie resursi.

Eksperte dalās ar atziņu, kas attaino pēcdzemdību perioda patieso būtību: “Man liekas, ka ļoti bieži ir tā, ka meitenei piedzimst bērns un viņa kļūst par mammu, viņas dzīvē atkal ārkārtīgi aktualizējas mammas jautājums. Jo arī viņai vajag, lai viņu samammotu, tā kā samīļotu.” Mammai nav vajadzīgs, lai viņu apbārsta ar neskaitāmiem padomiem; viņai ir nepieciešams siltums, droša un atvērta telpa, kurā viņa pati var augt kā mamma. Tāpēc viens no svarīgākajiem vēstījumiem ir sabiedrības izpratnes veicināšana par to, ka lūgt palīdzību ir pavisam normāli. “Lūdzot palīdzību, tu esi tieši stiprs, nevis vājš, jo lūdzot palīdzību, tas nozīmē, ka tu kā vecāks vēlies savas ģimenes un savas attiecības ar mazuli, ar bērniņa tēvu… padarīt tādas sirsnīgas un pilnīgas, nevis, ka tur ir jāizdzīvo, bet ka mēs baudām tās attiecības,” skaidro Ramona. Agnese tam pilnībā piekrīt, norādot, ka palīdzības prasīšanai ir nepieciešama liela drosme.

Praktisks glābšanas riņķis – programma “Piedzimstot bērniņam”

Lai sniegtu šo nereti trūkstošo atbalstu, “SOS bērnu ciematu asociācija” jau desmit gadus īsteno programmu “Piedzimstot bērniņam”, ko šobrīd finansiāli atbalsta Rīgas pašvaldība. Programma piedāvā sešas bezmaksas PEP mammas mājvizītes mazuļa pirmajā dzīves pusgadā (līdz pusotra gada vecumam). Mājvizītes formāts izvēlēts apzināti – tā ir ģimenei visērtākā un drošākā vieta, kur netraucēti nodoties sarunai. Tā nav iztaujāšana, bet gan atvērta diskusija par to, kā noritēja dzemdības, kā vecāki jūtas jaunajās lomās, kas šobrīd ir labi un kas sagādā grūtības.

Gadu gaitā programma ir būtiski paplašinājusies, jo vecāku vajadzības kļūst arvien komplicētākas. “Pamazām bez PEP mammām programmā ir ienākuši arī “mamma palīgi” – tas ir vēl viens tāds pakalpojums… tā ir vairāk jau tāda praktiska palīdzība māmiņām ar pēcdzemdību depresiju,” stāsta Ramona. Dažkārt šādā stāvoklī esošai mammai izrunāšanās vairs nepalīdz; viņai vajag, lai kāds palīdz sakārtot māju, atnes produktus, uzvāra zupu vai vienkārši iziet ārā ar ratiem pastaigāties, sniedzot iespēju atpūsties. Smagākiem gadījumiem programmā ir piesaistīts arī psihiatrs, jo pie šī speciālista bieži ir garas rindas, bet pēcdzemdību periodā ātra palīdzība ir ārkārtīgi nepieciešama.

Tāpat asociācija piedāvā atbalstu sēru gadījumos (programma “Kalniem pāri”) ģimenēm, kuras līdztekus bērniņa ienākšanai piedzīvo kāda tuvinieka zaudējumu, kā arī nodrošina specializētu atbalstu pāru attiecību krīzēs. Papildus tam, kad mazulis sasniedz četru līdz piecu mēnešu vecumu, vecākiem ir iespēja piedalīties informatīvās atbalsta grupās, kas palīdz normalizēt sajūtas un saprast, ka arī citi saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem.

Kā nepazaudēt vienam otru un atcerēties par tēti

Kad pirmais “izdzīvošanas posms” ir aiz muguras, aptuveni ap mazuļa trešo dzīves mēnesi pāri bieži saskaras ar jaunu, taču neizbēgamu izaicinājumu – atsvešināšanos. Rūpes par zīdaini paņem tik daudz resursu, ka partnerattiecībām to vienkārši neatliek. Ramona atklāj, ka PEP mammas nereti strādā tieši ar šiem jautājumiem, atgādinot par pašām vienkāršākajām pamatvajadzībām, kas ikdienas dunā izzūd.

Kā rīkoties preventīvi? “Apskāviens. Tiešām biežāk pieskarties vienam otram. Apskaut… Vai tu esi paēdusi šodien? Vai tu esi padzērusies?” eksperte uzskaita šķietami elementārus, bet izšķiroši svarīgus ieradumus. Dažas mammas mājās pat izvieto atgādinājuma zīmītes sev un partnerim – “Apskaut partneri”, “Samīļot sevi”, “Ieiet siltā dušā”. Rūpējoties par sevi cieņpilni, vecāks patiesībā dod spēku savam mazulim. Agnese trāpīgi piebilst, ka tieši šīs mazās lietiņas pāra starpā rada abpusēju pamanītības un rūpības sajūtu, radot brīnišķīgu win-win (abpusēja ieguvuma) situāciju.

Šajā stāstā nedrīkst atstāt novārtā arī tēvus. “Sabiedrībā ir tā, ka viss – mamma, mamma, mamma. Ir arī tētis, un arī tēti ir cilvēki. Arī viņiem ir jūtas, viņi kaut ko piedzīvo, viņi nav roboti,” skarbi, bet patiesi atgādina Ramona. Ja vīrietis saņem nepieciešamo atbalstu, pieņemšanu un iedrošinājumu, viņš daudz veiksmīgāk var pildīt savu tēva funkciju – būt klātesošs, sniegt praktisku atbalstu un emocionāli samīļot mammu brīžos, kad viņai tas ir visvairāk nepieciešams.

Pēcdzemdību plāns un “resursu karte”

Mūsdienās vecāki mēdz līdz sīkākajai detaļai izplānot savas dzemdības, bet bieži vien aizmirst ieplānot pašu pēcdzemdību periodu. Kāds būtu galvenais ieteikums? “Primāri, es teiktu tā, ka tieši pēcdzemdībās visvairāk, droši vien, vajadzīgs ir tieši tāds nevērtējošs, padomus nedodošs atbalsts ģimenei. Uzklausīt, kas viņiem šobrīd svarīgi,” norāda Ramona. Brīžos pēc dzemdībām ļoti nozīmīgs ir praktisks palīdzības sniegums – silta ēdiena atnešana, suņa izvešana pastaigā vai laika pavadīšana ar vecākajiem bērniem.

Lai šim periodam mērķtiecīgi sagatavotos, eksperte stingri iesaka jau gaidību laikā izveidot savu personīgo “resursu karti”. Tajā jāiekļauj gan ārējie resursi, proti, cilvēki, kuri var praktiski palīdzēt, gan tās uzticības personas – “dzirdīgās ausis”, kuras var vienkārši uzklausīt bez nosodījuma un vērtēšanas. Tāpat šis ir īstais laiks, lai sameklētu nepieciešamos speciālistus. Kamēr bērniņš vēl nav piedzimis, ir laiks izpētīt zīdīšanas konsultantu, dūlu vai PEP mammu mājaslapas, iepazīties ar aprakstiem un atrast to cilvēku, kurš visvairāk uzrunā. Kā sarunas noslēgumā vaicā Agnese, kā ielaist savās mājās svešu cilvēku? Tas patiešām ir uzticēšanās jautājums. Ramona iesaka paļauties uz savu iekšējo balsi un meklēt to sajūtu, kad “noklikšķ”. Un, ja gadās, ka reālajā dzīvē saderības tomēr nav un komunikācija nevedas, tas ir pilnīgi normāli un pieņemami – dzīvē tā mēdz notikt, un tad vienkārši ir jāmēģina sadarboties ar citu speciālistu.

Saruna izskan ar atziņu, kas kalpo kā drošības bāka ikvienai ģimenei bērniņa gaidīšanas un audzināšanas pirmsākumos: palīdzības lūgšanai nav jābūt pēdējam salmiņam brīdī, kad krīze jau ir samilzusi līdz izmisumam. “Es ļoti gribētu novēlēt māmiņām negaidīt, ja nemaz tās krīzes… bet tiešām, tajā pirmajā brīdī, kad man liekas, ka tagad man noderētu, tad arī aicināt [palīdzību],” novēl Ramona Treilona. Atzīt savas robežas, laicīgi apzināt savus resursus un pieņemt atbalstu ar atvērtu sirdi ir lielākā mīlestības izpausme ne tikai pret sevi un savu partneri, bet galvenokārt – pret savu mazuli. Galu galā, ģimene ir komanda, un pat visstiprākā komanda zina, ka dažkārt ir nepieciešams treneris, atbalstītājs vai vienkārši silts, saprotošs plecs.