Cik daudz mēs patiesībā spējam ietekmēt to, kas notiek mums apkārt, un ko iesākt brīdī, kad rodas vēlme kaut ko mainīt, taču trūkst skaidrības, ar ko sākt? Vai viena cilvēka balsij un rīcībai lielajos valsts procesos vispār ir kāda nozīme, un kā izdarīt savu izvēli vēlēšanās, ja politikai ikdienā īpaši nesekojam vai māc sajūta, ka īsti nav par ko balsot? Šie jautājumi skar ne tikai jauniešus, kuri vēlēšanu iecirkņu durvis ver pirmo reizi, bet arī ģimenes, kurās pie vakariņu galda veidojas nākamās paaudzes izpratne par sabiedrību un valsti.

Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā «Vecāku kods» organizācijas pārstāvis Klāvs Smildziņš sarunājas ar Sabiedriskās politikas centra «Providus» direktori Sandu Liepiņu. Atklātā, domāt rosinošā un dzīvos piemēros balstītā sarunā abi meklē atbildes uz to, kā jaunietim un ikvienam pilsonim atrast savu vietu sabiedriskajos procesos, kā orientēties priekšvēlēšanu solījumu un reitingu labirintos un kāpēc brīvība, kurā šodien dzīvojam, nekad nav uzskatāma par garantētu pašsaprotamību.

Kāpēc Zviedrijā balso 80%, bet Latvijā – tikai nedaudz virs puses?

Vēlēšanu tuvums sabiedrībā un mediju telpā vienmēr aktualizē aicinājumus būt pilsoniski aktīviem un doties pie balsošanas urnām. Taču ko praksē nozīmē sabiedriskā līdzdalība, un kāpēc tā ir tik būtiska? Sanda Liepiņa sarunu iesāk ar spilgtu salīdzinājumu no mūsu kaimiņu reģiona, norādot uz nesenajām vēlēšanām Zviedrijā.

«Zviedrijā regulārs rādītājs dalībai vēlēšanās ir 80 līdz 82 procenti vēlētāju. Mums tas būtu absolūti vēsturiski augstākais sasniegums, jo Latvijā regulāri piedalās ap 56 procentiem, un, ja šajās vēlēšanās sasniegsim 60 procentus vai mazliet vairāk, tas jau būs izcils rezultāts. Tas parāda, kā izskatās ikdiena, kad cilvēki iesaistās un kad došanās vēlēt ir neatņemama tās dienas un nedēļas daļa – kā noteikts, obligāts pienākums. Mums vēl ir, kur pielikt, lai šāda sajūta rastos,» skaidro «Providus» vadītāja.

Meklējot atbildi uz Klāva Smildziņa jautājumu, kāpēc šī atšķirība starp Zviedrijas 80 procentiem un Latvijas 50 procentiem ir tik izšķiroša, Sanda Liepiņa uzsver vienkāršu, bet fundamentālu patiesību – cilvēce līdz šim nav radījusi neko labāku par demokrātisku pārstāvniecību jeb pārvaldi caur ievēlētiem priekšstāvjiem.

«Faktiski pastāv tikai divas iespējas, ja kaut kas nepatīk vai gribas kādu noteiktu tēmu atbalstīt. Mēs varam mājās ar draugiem pārrunāt vai sociālajos tīklos rakstīt, ka kaut kas nepatīk, vai arī otrs ceļš – iet, piedalīties, debatēt, diskutēt, veidot pozīcijas un galu galā nobalsot par to pārstāvi, kuram ir vistuvākā pozīcija paša uzskatiem. Labāka risinājuma nav – tas ir labākais, kas mums šobrīd ir. Tāpēc ir svarīgi iet vēlēt un paust savu pozīciju aktīvi, nevis tikai pasīvi novērot un privātā telpā spriest par to, kas patīk vai nepatīk,» uzsver Sanda Liepiņa.

Viņa piebilst, ka viedoklis ir ne vien jāpauž, bet arī jāformulē, iesaistoties diskusijās par to, kā top politisko partiju programmas. Ja sabiedrība nemēģina saprast, kā šīs programmas veidojas, zūd jebkādi orientieri, pēc kuriem vēlāk vērtēt, kā deputāti rīkosies un pieņems lēmumus. Ja politiķi ir apsolījuši konkrētus darbus, sabiedrības uzdevums ir tam sekot līdzi. Šādu prasmi un ietekmi vislabāk iespējams attīstīt, darbojoties sabiedriskajās organizācijās – vai tā būtu studentu padome, vecāku organizācija vai kļūšana par domnīcas «Providus» biedru –, jo tieši tur rodas iespēja diskutēt un panākt, lai pilsoņu viedoklis atspoguļojas pieņemtajos lēmumos.

No ceļa bedru aizbēršanas līdz nojauktam skeitparkam

Nereti jauniešiem pilsoniskā aktivitāte asociējas tikai ar galējībām. Kā sarunā iezīmē Klāvs Smildziņš, jaunietis bieži vien nevēlas nedz stāties politiskajā partijā, nedz katru dienu iet ielās streikot, tādēļ rodas jautājums – kādas ir praktiskās iespējas iesaistīties ikdienā?

Sanda Liepiņa ar smaidu atzīmē, ka statistiski varbūtība kļūt par politiskās partijas biedru Latvijā tik tiešām ir neliela, taču šī tendence ir raksturīga visai Eiropai: «Latvijā apmēram 1,6 procenti iedzīvotāju ir aktīvi partiju biedri. Arī tajā pašā Zviedrijā pirms 10–15 gadiem aktīvi partiju biedri bija nedaudz zem 15 procentiem, bet šodien tie ir zem 2,6 procentiem. Kopumā Eiropā vēlme ilglaicīgi būt par konkrētas partijas biedru ir mazinājusies, tāpēc tas noteikti nav vienīgais veids – ir pietiekami plaša izvēle dažādās citās sabiedriskajās organizācijās.»

Daloties savā personīgajā pieredzē, Sanda Liepiņa atceras, ka jau vidusskolas pēdējās klasēs un studiju gados aktīvi darbojusies jauniešu organizācijā «Klubs “Māja”», kas joprojām turpina darbu un sniedz jauniešiem vērtīgu pieredzi. Vēlāk, atgriežoties Latvijā pēc ārvalstīs pavadīta laika, viņa iesaistījusies apvienībā «Ar pasaules pieredzi Latvijā». «Tur pavisam nav nekādu politisku mērķu, bet ir tīri sabiedriski mērķi – savest kopā cilvēkus, kuri ir atgriezušies un profesionāli vēlas atkal veidot savu kontaktu tīklu un sniegt pienesumu Latvijai. Ir daudz dažādu veidu: var arī savā vietējā kopienā vienoties par ceļa bedru aizbēršanu un kopīgas smilšu kravas nopirkšanu – arī tā būs sabiedriskā aktivitāte,» stāsta eksperte.

Lai situāciju padarītu vēl taustāmāku, Klāvs Smildziņš piedāvā konkrētu situāciju no jauniešu dzīves: divi draugi sēž un pārrunā, ka viņu mīļākais skeitparks pēkšņi ir nojaukts. Kādi būtu praktiskie rīcības soļi, un pie kā jaunietim vērsties, lai problēmu risinātu?

Sanda Liepiņa ieskicē rīcības plānu:

  • Izpētīt problēmas apjomu un atbildīgos: vispirms jāsaprot, cik liela ir problēma, kam konkrētais skeitparks pieder un kādi tieši uzlabojumi ir jāveic.
  • Izmantot līdzdalības budžetu: pašvaldībās darbojas līdzdalības budžeta projekti, kuros pašvaldības – sākotnēji brīvprātīgi, bet nu jau arī likumā noteiktajā kārtībā – atvēl noteiktu budžeta daļu iedzīvotāju iesniegtajām iecerēm. Jaunieši var pieteikt savu projektu un meklēt tam līdzcilvēku atbalstu balsojumā.
  • Uzrunāt vietējo kopienu: mazāka mēroga jautājumos bieži vien pietiek aprunāties ar draugiem, saviem un draugu vecākiem vai vietējās apkaimes aktīvistiem un piedāvāt savu ideju, jo atsaucība šādām iniciatīvām Latvijā ir ļoti liela.

Sociālo tīklu ilūzija

Mūsdienās arī politiskās partijas ir apzinājušās, ka bez klātbūtnes sociālajos tīklos neiztikt, aktīvi reklamējot savu saturu digitālajā vidē. Klāvs Smildziņš vaicā, vai darbošanās sociālajos tīklos pati par sevi ir uzskatāma par pilsonisko aktivitāti.

«Noteikti jā, taču jautājums ir – kādā veidā un darot ko,» atbild Sanda Liepiņa, norādot, ka katram pašam ir jāpieņem personīga izšķiršanās par to, kādā ampluā sociālajos tīklos darboties, cik daudz atklāt no privātās dzīves un kādā formā paust savu profesionālo vai pilsonisko viedokli tā, lai pats justos komfortabli.

Tomēr, runājot par komentāru rakstīšanu zem politisko partiju ierakstiem, «Providus» direktore aicina būt reālistiskiem. Ja komentārs ir par lietas būtību, tas var būt noderīgi, taču daudz ietekmīgāk ir doties uz klātienes tikšanos un aprunāties ar izvirzītajiem deputātu kandidātiem aci pret aci.

«Varbūtība, ka politiskās partijas publicēto saturu sociālajos tīklos komentēs kāds no reālajiem deputātu kandidātiem, manuprāt, nav liela. Tas, ko mēs šobrīd redzam gan Latvijā, gan citur, apliecina, ka fiziskā tikšanās un šo iespēju izmantošana ir daudz ietekmīgāka. Varbūt tas neizskan tik skaļi, taču uz cilvēku, ar kuru jūs parunāsieties klātienē un pie kura nāksiet ar argumentiem, tas atstās daudz lielāku nospiedumu nekā viens ieraksts jebkurā sociālajā tīklā,» pārliecināta ir Sanda Liepiņa.

Viņa mudina jauniešus nebaidīties no šķietamās distances: īpaši priekšvēlēšanu kampaņas laikā, kad pilsētās ir uzstādītas partiju teltis, politiķi ir ļoti atsaucīgi, cilvēki nāk klāt un sarunas notiek nepārtraukti.

Kāpēc 85% jauniešu paliek malā, un kā keramika vai dejas būvē demokrātiju?

Neraugoties uz plašajām iespējām, Izglītības un zinātnes ministrijas pētījumu dati iezīmē bēdīgu ainu: ja neskaita vēlēšanas, jauniešu sabiedriskā līdzdalība Latvijā sasniedz vien aptuveni 15 procentus. Kāpēc šis rādītājs ir tik zems?

Sanda Liepiņa norāda, ka viens no cēloņiem ir pieredzes trūkums – ja apkārt nav vienaudžu, ar kuriem dalīties pozitīvā iesaistes pieredzē, neveidojas kopējais fons un motivācija atrast tam laiku ikdienā. Kāds varbūt nav pamēģinājis, kādam pirmā pieredze nav šķitusi interesanta, bet citam šķiet, ka sabiedriskie procesi ar viņa personīgo dzīvi nekādi nav saistīti. Šeit milzīga loma ir pieaugušajiem, kuri var palīdzēt atvērt durvis uz dažādām organizācijām – vai tas būtu «Klubs “Māja”», reģionālās jauniešu organizācijas un centri, interešu klubi vai «Junior Achievement» ar uzņēmējdarbības programmām un Līderu akadēmiju.

Tomēr Sanda Liepiņa jautājumu pagriež atpakaļ Klāvam Smildziņam: ko darīt ar tiem jauniešiem, kuriem šķietami nekas no tā nav aktuāls? «Ja tu zini, ka divi draugi ir aktīvi, viņi jau paši atradīs to ceļu. Bet ko darīt ar tiem trīs vai četriem citiem, kurus īsti nekas neinteresē?» viņa vaicā.

Klāvs Smildziņš, raugoties no jauniešu skatpunkta, atzīst: «Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka jauniešus īstenībā neinteresē politika un valda kopīgs uzskats – ko gan es viens varēšu izmainīt? Interese par politiku ir diezgan zema, un viens no iemesliem varētu būt tas, ka mums to skolās nemaz nemāca – mums nav atsevišķas politikas stundas.»

Šajā brīdī Sanda Liepiņa piedāvā pavisam citu skatījumu uz to, kas vispār ir pilsoniskā sabiedrība. Viņa uzsver, ka līdzdalība nebūt nenozīmē tikai darbošanos politikā: «Jautājums – vai politika ir vienīgais, kur var iesaistīties? Nē, ir pietiekami daudz citu tematisko jomu: var būvēt elektromašīnas, un arī tā būs sabiedriskā iesaiste – izkāpt ārā no savas ikdienas un aizbraukt darboties kopā ar citiem cilvēkiem. Ja skatāmies uz interešu izglītības iesaistes skaitļiem nacionālā līmenī, tie gadu no gada kāpj, neskatoties uz to, ka kopējais iedzīvotāju un bērnu skaits krītas.»

Eksperte uzskata, ka nebūtu reāli sagaidīt, lai visi jaunieši darbotos politiskajās organizācijās. Daudz vērtīgāk ir jebkas, kas ved ārpus skolas un ikdienas rutīnas – debašu klubi, tehniskā jaunrade, mašīnu būvēšana, keramika, dejošana vai sports.

«Viss šis veido pamatu. Manuprāt, galvenais ir nebaidīties būt citās vidēs kopā ar citiem cilvēkiem – mazliet savādākiem nekā tie, kas ir tavā klasē ikdienā. Ar tādiem, kas rada arī nelielu diskomfortu, jo ir citādi un citādi runā,» skaidro Sanda Liepiņa.

No 90. gadu mītiņiem Vecrīgā līdz mūsdienu ģeopolitiskajām tektoniskajām plātnēm

Sarunai pievēršoties paaudžu pieredzei, Klāvs Smildziņš jautā, vai Sanda Liepiņa pati savā jaunībā bijusi sabiedriski aktīva. Atbilde ir nepārprotama – jā, taču pats laikmets 20. gadsimta 90. gadu sākumā un vidū bijis tāds, kurā palikt malā bijis gandrīz neiespējami. Pirms tam notikušie mītiņi, demonstrācijas un vēsturiskie notikumi Vecrīgā organiski ievilka jauniešus pārmaiņu virpulī.

Salīdzinot neatkarības atjaunošanas rītausmu ar mūsdienām, Sanda Liepiņa galveno atšķirību raksturo vienā vārdā – iespējas: «Tolaik pavērās kāda viena iespēja: ja tu viņu palaidi garām, tad palaidi garām; ja noķēri un ieķēries, tad varēji darboties. Šobrīd tiem, kas ir gatavi un vēlas tās izmantot, iespējas ir nesalīdzināmi plašākas. Varbūt tieši tāpēc, ka to ir tik daudz, tās reizēm šķiet mazāk nozīmīgas.»

Tomēr šķietamais miers ir mānīgs. «Providus» vadītāja brīdina, ka šobrīd pasaulē un Eiropā notiek ne mazāk būtiskas pārmaiņas kā pirms trīsdesmit gadiem, lai gan par tām ikdienā runājam pārāk maz.

«Kāda Eiropas Savienība izskatīsies pēc pieciem gadiem? Vai NATO būs tāda pati pēc pieciem gadiem, un vai Šengenas zona pastāvēs pēc trīs vai septiņiem gadiem? Vai mēs varēsim brīvi ceļot pa Eiropu, vai varbūt pēc desmit gadiem mums atkal vajadzēs vīzas? Ja partija «Alternatīva Vācijai» (AfD) turpinās gūt panākumus Vācijā – ņemot vērā viņu izvirzītos mērķus un lozungus likvidēt Šengenas zonu un principā likvidēt eiro vai Vācijai izstāties no eirozonas –, tie šķiet neiespējami scenāriji, bet jāsaprot, ka pie zināmām politiskām norisēm kaut kas no tā var ietekmēt mūsu ikdienu ne tik tālā nākotnē,» brīdina Sanda Liepiņa.

Tieši tāpēc starptautiskā sadarbība, tikšanās ar citu valstu pārstāvjiem, Latvijas skatpunkta skaidrošana un citu valstu sabiedrības strāvojumu izpratne ir izšķiroša. «Eiropa, protams, mainīsies, bet tas, ka šīs fundamentālās brīvības paliks, absolūti nav garantēts. Daudz kas tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams – ka tā bija pirms desmit gadiem un tā būs vienmēr. Diemžēl tā nav: mums par to būs jācīnās, un ir svarīgi, kādi cilvēki par to cīnīsies Latvijas vārdā,» viņa uzsver.

Apmierinātības paradokss, «svaigās elpas efekts» un cīņa par protestu balsīm

Ja reiz dzīvojam tik lielu pārmaiņu laikā, kāpēc vēlēšanu aktivitāte Latvijā kopš 1993. gada rekordaugstajiem rādītājiem ir saglabājusies salīdzinoši nemainīga? Vai esam kļuvuši pārāk komfortabli savā demokrātijā, vai varbūt neuzticamies parlamentam?

Sanda Liepiņa atklāj kādu socioloģisku faktu, kas daudziem var šķist negaidīts: «Tas, kas ir ļoti interesanti – kopējā apmierinātība ar dzīvi pēc «Eirobarometra» pētījumiem Latvijā ir ļoti augsta. 84 procenti saka, ka vispār ar dzīvi valstī ir apmierināti. Šis unificētais jautājums tiek uzdots visā Eiropā, un mēs esam turpat pie Eiropas vidējā rādītāja. Tātad kopumā apmierinātība ar dzīvi ir salīdzinoši ļoti augsta, bet tad, kad sāk runāt par konkrētām problēmām – jā, problēmu ir daudz, un tās ir katru dienu maziem soļiem jārisina.»

Diskusijā par to, kā sabiedrības noskaņojumu ietekmē politiķu komunikācijas stils, Sanda Liepiņa vaicā Klāvam Smildziņam, kā viņam kā jaunietim šķiet, piemēram, Andra Kulberga komunikācijas stils – vai tas uzrunā un iesaista vairāk?

Klāvs Smildziņš atzīst, ka šāds sabiedrisko attiecību tēls strādā pārliecinoši: «Manuprāt, PR Kulbergam ir ļoti labi uztaisīts – viņš vizuāli izskatās ļoti spēcīgs, izskatās kā cilvēks, kurš darīs lietas, un arī medijos tiek attēlots kā darītājs. Vai viņš tiešām kaut ko izdarīs – tas jau ir cits jautājums.»

Sanda Liepiņa piekrīt, ka Latvijas politiskā elite komunikācijā ar sabiedrību kādu laiku bija «aizķērusies citā laikmetā», kamēr Eiropā šādas dinamiskas komunikācijas stratēģijas jau sen tika izmantotas. Viņa gan atzīmē, ka Latvijai kopumā piemīt zināms nobīdes jeb «laga efekts» – gan globālās finanšu un ekonomikas tendences, gan mediju ziņas (piemēram, kāds skaļāks «Financial Times» raksts), gan politiskās komunikācijas formas pie mums nereti nonāk ar nelielu laika nobīdi. Tam ir gan ēnas puse – lēnāka informācijas aprite –, gan priekšrocība, jo varam iepriekš novērot, kā šie fenomeni izspēlējas citās valstīs.

Runājot par politiskajām pārmaiņām un sabiedrības noskaņojumu, Sanda Liepiņa norāda uz «Providus» veiktajiem mērījumiem: ja pavasarī iepriekšējās valdības darba vērtējums bija vēsturiski ļoti zems, tad dinamiskas pārmaiņas politiskajā piedāvājumā un komunikācijā šo vērtējumu ir būtiski uzlabojušas – lai gan kopumā tas joprojām ir negatīvs, tas ir kļuvis ievērojami mazāk negatīvs.

«Skaidrs, ka ikdienas dzīvē nekas būtiski vienā dienā nav mainījies, taču tā ir sajūta – un politiķa uzdevums faktiski ir veidot šo sajūtu un stāstu par to, kā tiks strādāts ar problēmām, daudz aktīvāk un atvērtāk komunicējot,» skaidro eksperte. Turklāt šai dinamikai ir bijusi izšķiroša loma Latvijas drošībai un demokrātijai: «Iepriekšējā lejupejošā līkne bija bīstama ar to, ka visu varēja tikai kritizēt, pašiem neko daudz nepiedāvājot. Uz tik negatīva fona daudz vairāk balsu būtu varējuši saņemt politiskie spēki, kas tiešāk vai netiešāk apšauba Latvijas valstiskumu – tādā ziņā, ka nespēj pateikt, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un uzskata, ka mums ar Krieviju jātirgojas un jāveido ciešākas attiecības. Tāpēc demokrātijas attīstībai ir ļoti labi, ka protestu vēlētāju balsis lielā mērā ir paņēmušas citas politiskās partijas, kas skaidri iestājas par Latviju Eiropas Savienībā, NATO un eiropeisku virzību.»

Klāvs Smildziņš papildina, ka šī bīstamība ir jo lielāka tāpēc, ka pasaulē vērojams nogurums no kara un lēna Krievijas normalizēšana, piemēram, atgriežot sportā atlētus no valsts, kas ved karu, un šāds globālais fons palīdz partijām, kuras izvairās saukt agresoru īstajā vārdā.

Savukārt uz jautājumu, vai politiskais «svaigās elpas efekts» paaugstinās vēlēšanu aktivitāti, Sanda Liepiņa atbild godīgi: Latvijā trūkst tik detalizētu socioloģisko mērījumu, lai to apgalvotu droši, un, ļoti iespējams, saulaina un silta diena vēlēšanu rītā aktivitāti ietekmēs daudz vairāk nekā jebkas cits.

Kā izvēlēties savu sarakstu, un kāpēc nevajag akli ticēt reitingiem?

Atgriežoties pie jaunieša praktiskās dilemmas – ir pieņemts lēmums doties balsot, taču nav ne laika, ne vēlmes lasīt visas garās un īsās partiju programmas. Kā izdarīt jēgpilnu izvēli?

Sanda Liepiņa norāda, ka akadēmiski pareizais ceļš, protams, ir programmu lasīšana, debašu skatīšanās un kandidātu izpēte, taču lielisks paātrinātais palīgrīks ir sabiedrisko mediju portālā pieejamā «Partiju šķirotava», kuras izveidē piedalījās arī «Providus». Tajā var izvēlēties visas septiņas jomas vai tikai dažas sev aktuālākās un salīdzināt savus uzskatus ar partiju atbildēm. Veidojot šo rīku, īpašs uzdevums bijis atrast tieši tādus jautājumus, kuros partiju pozīcijas izkārtojas plašā spektrā, nevis sakrīt vienā punktā.

Taču ko darīt, ja «Partiju šķirotavā» jaunietim vislielākā sakritība izrādās ar partiju, kurai socioloģiskajās aptaujās ir zem pieciem procentiem un šķiet, ka tā Saeimā nemaz neiekļūs? Vai šāda balss nebūs izmesta vējā?

Sanda Liepiņa kategoriski noraida pieņēmumu, ka reitingu tabulas var uztvert kā precīzu vēlēšanu rezultātu prognozi, un min vairākus nopietnus argumentus:

  1. Statistiskā kļūda un izlase: ja neskaita izteiktu līderi (kā «Apvienotais saraksts» konkrētajā mērījumu brīdī vai iepriekš «Suverēnā vara»), ļoti daudzi politiskie spēki, ierēķinot mērījuma kļūdas robežu, patiesībā atrodas koridorā starp 4 un 10 procentiem. Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kurš tieši kurā vietā šajā skalā atrodas.
  2. Aktivitātes faktors: nesenie Vācijas un Zviedrijas vēlēšanu piemēri rāda, ka reālie rezultāti var būtiski atšķirties no priekšvēlēšanu reitingiem tieši vēlētāju aktivitātes dēļ – vai nu kopējai aktivitātei esot augstākai, vai arī cilvēkiem aktīvāk nobalsojot konkrētos apgabalos un iecirkņos.
  3. Tikai viens mērītājs: atšķirībā no Zviedrijas, kur reitingus regulāri mēra seši dažādi socioloģisko pētījumu uzņēmumi, radot daudz precīzāku kopainu, Latvijā ir tikai viens regulārs reitingu mērījums.

«Ja kāda no partijām šodien pēdējos reitingos parādās ar 2,5 procentiem, tas tiešām nenozīmē, ka viņa nevar sasniegt 5 procentus. Protams, ja partijai ir zem viena procenta atbalsts, visticamāk, 5 procentus sasniegt nevarēs, bet visam, kas uzrādās no 2 procentiem uz augšu, iespējas ir. Mēs tiešām nevaram teikt jaunietim, kuram interesē šī partija, ka tas ir slikts veids, kā nodot balsi, vai ka šajā brīdī vajadzētu pielietot tā saucamo taktisko balsošanu,» rezumē Sanda Liepiņa.

Tukšās aploksnes mīts un Latvijas vēlēšanu sistēmas superspēja – plusiņi un svītrojumi

Vēl sarežģītāka ir situācija, kad jaunietis ir izlasījis programmas, noskatījies debates, taču secina: «Man neviens nepatīk, es nevienam neuzticos, jo viņi pagātnē solīto nav pildījuši!» Klāvs Smildziņš jautā – vai šādā brīdī risinājums ir iemest urnā tukšu aploksni?

«Ja tu vispār neuzticies nevienam no politiķiem, tad ir sarežģīti – tad līdz nākamajām vēlēšanām pašam jāiet politikā!» ar humoru, bet nopietni atbild Sanda Liepiņa. Taču šajās vēlēšanās viņa iesaka izvēlēties vienu konkrētu jautājumu, kas rūp visvairāk, nofokusēties uz to un atrast partiju vai politiķi, kura piedāvātais risinājums šajā vienā tēmā ir vistuvākais.

Savukārt no tukšas aploksnes iemešanas eksperte gan stingri atrunā: «Tukšu aploksni nevajag. Tā ir balss, kurā tu pats nepieņem lēmumu par to, par ko balso, – lēmumu pieņem visi citi, un tava balss vienkārši sadalās proporcionāli tam, kā ir nobalsojuši pārējie. Tu nekādā veidā neietekmē rezultātu, vienīgi mazliet pacel 5 procentu barjeru, līdz ar to partijām, kas balansē uz šīs robežas, kļūst mazliet grūtāk iekļūt Saeimā.»

Tā vietā Sanda Liepiņa aicina izmantot Latvijas vēlēšanu sistēmas unikālo priekšrocību – atvērtos sarakstus: «Labāk paņem sarakstu, kura idejai tu kaut kādā mērā tici, un izsvītro visus, kas tev tur nepatīk, vai izsvītro visus, izņemot to vienu cilvēku, vai arī saliec krustiņus vienam vai diviem kandidātiem, kas tev īpaši patīk. Tādā ziņā vienai balsij būs daudz lielāka ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Tā ir Latvijas sistēmas ļoti pozitīva iespēja: ja cilvēkam, kurš sarakstā ir 25. vietā, ievelk plusiņu un pārējos izsvītro, tam pilnīgi noteikti būs ietekme uz šī cilvēka vietu sarakstā un iespēju iekļūt parlamentā.»

Kāpēc partijas «nesijā» kandidātus, un ko nesīs vēlēšanu sistēmas maiņas idejas?

Turpinot sarunu par Latvijas vēlēšanu sistēmu, Klāvs Smildziņš pieskaras diskusijām par iecerēm šo sistēmu mainīt. Sanda Liepiņa uzsver, ka vispirms ir jāuzdod jautājums – ar kādu mērķi?

Viņa skaidro, ka Latvijā partiju saraksti jau šobrīd ir ārkārtīgi brīvi un elastīgi. Liela daļa sarakstu ir partiju apvienības, un tajos startē ļoti daudz kandidātu, kuri paši nemaz nav attiecīgo partiju biedri. Piemēram, «Apvienotajā sarakstā» ir daudz bezpartejisku cilvēku, «Jaunajā Vienotībā» startē virkne reģionālo partiju pārstāvju, pie «Progresīvajiem» – partijas «Par!» pārstāvji, «Suverēnajā varā» dažādu apgabalu sarakstos ir 14 Latvijas Krievu savienības pārstāvji, un līdzīga situācija ir arī «Latvija pirmajā vietā» (LPV) sarakstos, nemaz nerunājot par tādiem projektiem kā kādreizējais Gobzema saraksts, kurā varēja pieteikties faktiski jebkurš.

«Jāsaprot, ka Latvijā ir tikai dažas partijas, kas tiešām strādā kā klasiskas partiju organizācijas ar reģionālām vai vietējām nodaļām bez citām integrētām domubiedru grupām. Lielākā bildē mūsu partijas nefunkcionē kā klasiskas partijas – tās īsti nenodarbojas ar kandidātu sijāšanu pēc būtības, lai partija būtu kā pirmais siets, kuram izejot cauri, vēlētājs var būt drošs, ka kandidāts ir godprātīgs un apveltīts ar nepieciešamo kompetenci un personiskajām īpašībām,» kritiski vērtē Sanda Liepiņa.

Kā spilgtus piemērus šim kandidātu atlases trūkumam viņa min gadījumus, kad Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Zemgales saraksta pirmais numurs nemaz nebija šīs partijas biedrs un lēmumi par viņu tika pieņemti tikai pēc fakta, vai arī situāciju Rīgas domē, kur LPV sastāvā ir deputāts ar tādiem pašiem pārkāpumiem un jau spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Raugoties uz partiju apvienību nākotni pēc vēlēšanām, piemēram, «Apvienotā saraksta» gadījumā, Sanda Liepiņa iezīmē trīs iespējamos scenārijus: vai nu apvienība tiešām saplūdīs vienā kopīgā partijā (kam varbūtība gan nešķiet liela), vai Andris Kulbergs, izmantojot savu augsto personīgo popularitāti, izšķirsies veidot pats savu partiju, vai arī pēc laba rezultāta sasniegšanas vēlēšanās katrs no šiem veidojumiem dosies savu ceļu.

Savukārt, vērtējot idejas par vēlēšanu apgabalu skaita palielināšanu un sadalīšanu mazākos apgabalos, «Providus» vadītāja saskata nopietnu risku. Jau šobrīd iekšējās migrācijas dēļ Rīgas vēlēšanu apgabala svars pieaug (šobrīd 38 deputāti, bet desmit gadu griezumā Rīgā un Pierīgā kopā varētu būt jau ap 50 mandātiem). Ja pārējos reģionus, piemēram, Kurzemi ar tās 12 mandātiem, sadalītu mazos trīs mandātu apgabalos, kopējā matemātika nemainītos, taču parlaments kļūtu vēl sadrumstalotāks un lokālāks.

«Risks ir tāds, ka pārstāvniecība kļūs vēl reģionālāka un mēs īsti ne par ko vairs nevarēsim vienoties. Jau esošajā sistēmā tādu jautājumu kā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda reformu nevar pieņemt, jo intereses starp Rīgu, Pierīgu un citiem novadiem ir diametrāli pretējas. Ja apgabali būs vēl mazāki, lielākajā daļā jautājumu valdīs pilnīgs status quo – varēs padebatēt, bet lēmumus pieņemt nevarēs, jo nebūs vairākuma,» brīdina Sanda Liepiņa.

Vienīgā izmaiņa, par ko, viņasprāt, varētu nopietnāk diskutēt, ir 5 procentu barjeras neliela pazemināšana pēc Zviedrijas parauga – tas dotu iespēju Saeimā iekļūt mazākām nišas partijām, kas pārstāv vienu vai divus specifiskus jautājumus, lai gan arī šobrīd šādas grupas bieži atrod ceļu uz parlamentu, pieslēdzoties lielajām apvienībām. Turklāt, atbildot uz Klāva Smildziņa salīdzinājumu ar ASV Senātu, kur katrs senators cīnās par savu štatu, Sanda Liepiņa atgādina, ka arī Latvijas Saeimā darbojas Latgales apakškomisija, kurā no reģiona ievēlētie deputāti – tostarp Edmunds Teirumnieks, Juris Viļums un Leila Rasima – kopīgi virza Latgalei svarīgus jautājumus.

Profesionāli politiķi vai tautas spogulis: kāpēc mēs nepazīstam saraksta astoto numuru?

Klāvs Smildziņš sarunā aktualizē vēl kādu vēlētāju bažu: pat cilvēks, kurš interesējas par politiku, paņemot, piemēram, Rīgas sarakstu, visticamāk, nezinās, kas ir astotais numurs šajā sarakstā. Taču, tā kā sarakstu līderi bieži kļūst par ministriem un noliek deputāta mandātu, Saeimā ienāk vēl 14–15 nākamie kandidāti, kurus sabiedrība nemaz nepazīst.

Sanda Liepiņa norāda, ka viens no iemesliem ir partiju nevēlēšanās savlaicīgi profilēt savus nozaru līderus. Veidojot «Partiju šķirotavu», «Providus» un LSM komanda aicināja partijas norādīt ne tikai savu premjera kandidātu (kas pats par sevi ir solis uz priekšu, jo vēl pirms 15 gadiem Latvijā pat premjera kandidātus pirms vēlēšanām nenominēja), bet arī konkrētu jomu un nozaru speciālistus – piemēram, kuras viena, divas vai trīs personas partijā atbild par izglītības politiku. Diemžēl to izdarīja tikai dažas partijas, jo pārējās nevēlējās ierobežot savas tālākās manevra iespējas pēc vēlēšanām, un reizēm arī paši kandidāti nevēlas savu vārdu šādā veidā izcelt. Eksperte gan prognozē, ka sabiedrības pieprasījums tuvākajos gados liks šai praksei mainīties.

Vienlaikus viņa aicina aizdomāties par dziļāku filozofisku jautājumu – kādus politiķus mēs patiesībā vēlamies redzēt Saeimā?

«Vai mēs gribam profesiju “politiķis”, kur cilvēks ir ilgstoši politiskajā apritē un tāpēc iegūst atpazīstamību, vai arī mēs vairāk skatāmies, ka parlaments ir mūsu visu atspulgs, kur katrs no mums kādā dzīves posmā varētu būt par deputātu vienu sasaukumu, godprātīgi risināt jautājumus un pēc tam doties atpakaļ savā profesionālajā darbā, kamēr nākamie simts tautas pārstāvji atkal lemj tālāk?» jautā Sanda Liepiņa.

Viņa norāda uz pretrunu pašu vēlētāju vēlmēs: no vienas puses, cilvēki sūdzas par nepazīstamiem vārdiem sarakstos, bet, no otras puses, ilglaicīgie politiķi arī nepatīk, jo «pārāk ilgi tās pašas sejas un beigās īsti neko nav izdarījuši». Piemēram, Somijā vairāk darbojas modelis, kurā mazpilsētas skolotājs vai praktiskas profesijas pārstāvis vienu sasaukumu nostrādā parlamentā, un profesionālu, ilglaicīgu politiķu ir salīdzinoši mazāk. Latvijā šobrīd pastāv jaukts modelis – gan profesionālu politiķu un strukturētu partiju, gan reģionālu domubiedru grupu konglomerāts, kas pa gadiem maina savu piederību un «aizcilpo» pie tā nacionālā spēka, kurš piedāvā labākus nosacījumus. «Tā ir plurāla demokrātija – mēs esam dažādi, šī dažādība mainās visu laiku, plūst un pārplūst, un, manuprāt, tajā ir arī savs skaistums,» piebilst Sanda Liepiņa.

Savukārt, kad Klāvs Smildziņš pauž skepsi par to, ka uz vienu Saeimas deputāta mandātu pretendē 14 kandidāti – kas viņam nešķiet daudz, ņemot vērā, ka daļai ir tikai pamatizglītība vai nav nekādas politiskās pieredzes –, Sanda Liepiņa viņu pārsteidz ar salīdzinājumu: «14 uz vienu ir daudz! Tas ir ļoti cienījams rādītājs arī salīdzinājumā ar citām valstīm. Salīdzinājumam – iepriekšējā konkursā uz Valsts kancelejas direktora amatu pieteicās tikai seši cilvēki, tātad konkurss bija vairāk nekā divas reizes zemāks nekā uz vienu deputāta vietu.» Vienīgais nezināmais Latvijas politikā ir tas, cik daudz kandidātu palika aiz svītras pašu partiju iekšējās diskusijās, lai gan, vērojot procesu no malas, šķiet, ka sarakstos lielākoties tika iekļauti visi, kuri vien bija gatavi kandidēt.

Trīs soļi no vērotāja par darītāju

Sarunas noslēgumā Klāvs Smildziņš uzdod Sandai Liepiņai trīs īsus zibensjautājumus, kas kalpo kā praktisks ceļvedis ikvienam jaunietim un ģimenei:

  • Ko viens jaunietis, kurš ir sapratis, ka vēlas būt pilsoniski aktīvs, var izdarīt jau nākamās nedēļas laikā? «Aiziet uz savu skolēnu pašpārvaldi, ja vēl tur nav būts, saprast, kādi pasākumi plānojas, un piedāvāt palīdzību kāda pasākuma noorganizēšanā.»
  • Ja jaunietis platformā «TikTok» ievieto video, kurā izsaka savu viedokli par visām politiskajām partijām, vai tā skaitās sabiedriskā līdzdalība? «Kāpēc gan ne! Tas ir mēģinājums formulēt savu viedokli. Jautājums vienīgi, ko ar to vēlas sasniegt – vai mēģināt raisīt kādu papildu debašu vilni, vai vienkārši paust savu skatījumu, bet jebkurā gadījumā tas būs labi.»
  • Ko teikt jaunietim, kurš apgalvo: «Politika uz mani neattiecas un mani vispār neietekmē, tāpēc es neko nedarīšu!»? «Nē, politika mūs ietekmē ļoti, ļoti tieši. Ja Latvijā nebūs spēcīga parlamenta un valdības ar politiķiem, kuri spēj nosargāt Latvijas vietu pie kopējā Eiropas Savienības galda nākamajos gados, tad, iespējams, pēc pieciem gadiem mēs vairs nevarēsim aizbraukt uz Lietuvu vai Poliju bez robežkontroles procedūrām. Vai arī būs ierobežotas mūsu iespējas brīvi ceļot, mācīties un strādāt citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas, kādā veidā Eiropa kopumā tālāk attīstīsies, izšķirsies tieši nākamajos piecos līdz desmit gados.»

Demokrātija nav pašsaprotams fons, kas darbojas autopilota režīmā. Tā sākas ar mazām izvēlēm – ar uzdrīkstēšanos aiziet uz skolas pašpārvaldi, ar iesaistīšanos interešu klubā ārpus ierastā klasesbiedru loka, ar sarunu pie priekšvēlēšanu telts un pārdomāti ievilktu plusiņu vēlēšanu biļetenā. Jo brīdī, kad mēs atsakāmies lemt paši, mūsu vietā vienmēr izlems kāds cits.