Būt par vecāku pats par sevi ir liels un atbildīgs izaicinājums, taču brīdī, kad ģimenē vai tās tuvākajā lokā ienāk nāve, apmulst pat pieaugušie. Kā atrast īstos vārdus, kad sirds lūst pašam? Kā pasargāt bērnu no liekas trauksmes, bet vienlaikus nesamānīt viņu ar puspatiesībām? Un ko darīt mums kā līdzcilvēkiem – vai ierastais «Turies!» tiešām palīdz?

Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā «Vecāku kods» organizācijas pārstāve Ella Karele tiekas ar SOS Bērnu ciematu asociācijas ģimeņu atbalsta programmas «Kalniem pāri» psihologu Andri Vagalu, lai soli pa solim izrunātu vienu no sabiedrībā joprojām visvairāk noklusētajām tēmām – sēras, tuvinieka zaudējumu un godīgu sarunu par dzīves galīgumu.

Atteikties no samākslotības un būt patiesiem

Sarunas sākumā, raidījuma vadītāja Ella Karele iezīmē daudziem tik pazīstamu ainu: saskaroties ar zaudējumu, pieaugušie nereti izvēlas klusēšanas taktiku. «Ļoti bieži mēs jau paši, pat pieaugušie, nezinām, kā par to runāt. Mēs to vienkārši apspiežam ar domu – nerunāsim, un viss norims. Tas noteikti nav pareizākais,» uzsver Ella Karele, vaicājot psihologam, kas ir pats pirmais, kas pieaugušajiem būtu jāsaprot par nāves neizbēgamību un kā sagatavoties brīdim, kad kāds tuvinieks aiziet mūžībā.

Psihologs Andris Vagals skaidro, ka jebkuras pārmaiņas cilvēkam ir izaicinošas, īpaši tad, ja ar tām nākas saskarties pirmo reizi. Turklāt nāves tēma mums ir tik skarba ļoti dabiska iemesla dēļ. «Mēs savā būtībā esam ļoti uz dzīvību orientētas būtnes. Turklāt arī ģimenes mēs veidojam tāpēc, lai turpinātu dzīvību. Mazie bērniņi ir pilni dzīvības, un tāpēc ir diezgan izaicinoši, kad ģimenē aiziet kāds tuvinieks,» stāsta speciālists.

Runājot par to, kā pieaugušajam reaģēt zaudējuma brīdī, psihologs izceļ galveno pamatprincipu:

«Tas pirmais zelta likums, ko es vienmēr mācu, ir būt patiesiem. Tāpēc, ka nav īsti tādas nepareizas reakcijas – ir tikai reakcijas. Ir varbūt dažas papildu formulas vai nianses, ar ko mums attiecībās ar bērniem būtu jābūt vērīgiem un uzmanīgiem, bet kopumā patiesums un godīgums tajā, kā mēs reaģējam, ir vispalīdzošākais.»

Andris Vagals brīdina, ka vislielāko kaitējumu gan saziņā ar bērniem, gan mēģinot palīdzēt citam vai izstāstīt savas sajūtas, nodara centieni savas emocijas noslēpt aiz mākslīgas fasādes. «Tas, kas nav palīdzošs, kad kaut kas tāds notiek, ir mēģinājums to samākslot. Jo samākslotība sit cauri, un it īpaši par tādu ļoti tabu tēmu kā nāve tas rada lielu, lielu apjukumu – sevišķi bērniem,» skaidro psihologs.

Ko praksē nozīmē būt patiesam? Speciālists norāda, ka tas nozīmē atklāti pastāstīt pēc būtības, kas ir noticis, ko varam novērot un kā paši jūtamies. «Ja tu jūties apjucis, pasaki arī, ka jūties apjucis un nezini, kā reaģēt – ka esi šokēts, dusmīgs vai bēdīgs. Es domāju, ka tas ir tas zelta ceļš,» iedrošina Andris Vagals.

Kāpēc frāze «Turies!» nestrādā un kā uzsākt sarunu ar sērojošo

Bailes no patiesām emocijām nereti sakņojas dziļos sabiedrības stereotipos. Ella Karele atgādina joprojām dzīvo uzskatu, ka «vīrieši taču neraud», vai maģisko domāšanu – ja es par notikušo nerunāšu, tad tas it kā nemaz nav noticis. Turklāt grūtības sarunāties par zaudējumu rodas ne tikai starp vecāku un bērnu, bet arī pāra attiecībās un starp pieaugušajiem kopumā. «No malas mēs bieži sakām: “Nu tad turies!” Manuprāt, tā nav pareizā frāze, bet kādi vispār būtu tie vārdi, ar kuriem šādu sarunu sākt?» jautā raidījuma vadītāja.

Andris Vagals piekrīt, ka šādi izteikumi sērojošajam nepalīdz, un izskaidro, kāpēc tā notiek:

«Tas, kas nav palīdzoši, ir tādas apslēptās komandas, ka tev ir jādara šādi – “turies!”, vai arī kaut kādi uzstādījumi, ka tev ir jābūt tādam un tādam, un tad paliks labāk. Vislabākais visbiežāk ir vienkārši uzdot jautājumu un pateikt, kā tu pats jūties. Tā arī pieiet: “Es dzirdēju, ka tev nomira vecmāmiņa. Tas varētu būt tiešām ļoti izaicinoši un grūti, jo viņa taču tev bija tik ļoti tuva. Kā tu pati par to jūties, vai viss ir kārtībā?” Un tā arī pieiet šai sarunai.»

Līdzcilvēku atbildība pēkšņu traģēdiju brīžos

Sarunā tiek iezīmēta arī būtiska robeža starp dabisku dzīves ritumu – kad mūžībā aiziet vecvecāki un ģimene tam zināmā mērā ir bijusi gatava – un pēkšņām traģēdijām vai avārijām. Kā norāda Ella Karele, šādos brīžos pieaugušajam pašam ir nepieciešama liela palīdzība, jo viņš ar triecienu nespēj tikt galā. Vai cilvēki šādās situācijās paši apzinās, ka viņiem vajag palīdzību?

Psihologs skaidro, ka ceļš līdz apziņai par palīdzības nepieciešamību ir ļoti individuāls un cieši saistīts ar cilvēka līdzšinējo dzīves pieredzi. Ja cilvēkam bērnībā, augšanas procesā vai studiju gados ir izveidojusies spēcīga atbalsta sistēma un atbalstoša ģimene, viņam, visticamāk, pat nebūs pašam īpaši jāmeklē palīdzība – kāds no tuvajiem pats viņu «apčubinās un iečekosies», kā viņam klājas, un arī pats sērojošais būs daudz atvērtāks izstāstīt savas sajūtas.

Taču smaga zaudējuma pamatā ir kāds ļoti spēcīgs psiholoģisks aizsargmehānisms. Andris Vagals to raksturo šādi:

«Savā būtībā sērās, piedzīvojot tik lielu zaudējumu kā tuvinieka nāve, pirmatnējākā reakcija ir izolēšanās. Ja tās ir tik milzīgas pārmaiņas, tad dvēsele un prāts nespēj neko citu darīt, kā vien mēģināt aptvert, kas vispār notika. Un tas ceļš ir kā bruņurupucim ierauties iekšā sevī. Patiesībā tas, ko mēs novērojam sabiedrībā un cilvēkos apkārt – tieši to pašu izdara arī apkārtējie. Viņi nezina, kā pieiet, tāpēc arī viņi izolējas vai ļauj sērojošajam izolēties, jo viss šķiet tik jūtīgs un sensitīvs.»

Tieši tāpēc speciālists uzsver apkārtējo cilvēku lomu. Ja mēs no malas redzam un zinām, ka sērojošais cilvēks patiesībā ir diezgan vientuļš un bez plaša atbalsta loka, tad klusēšana nav risinājums. «Es teiktu, ka tā ir tava atbildība – iet un aprunāties ar viņu, pajautāt, kā viņš jūtas. Ja tev tā doma ir ienākusi galvā, atklāsim – viņa ne par velti atnāca. Tāpēc mēs arī viens otram šeit esam, lai palīdzētu,» pārliecināts ir psihologs.

Ella Karele gan atzīst, ka daudzus attur bailes pateikt ko nepareizu un sērojošo vēl vairāk aizkaitināt. Uz to Andris Vagals atbild ļoti vienkārši un atbrīvojoši – vissliktākais ir nedarīt neko:

«Vislabākais īstenībā ir vienkārši mēģināt. Pat ja tu nezini un jūties sabijies, kā pieiet pie tā cilvēka, labāk pieej kaut vai ar to pašu “Turies, ar laiku viss būs kārtībā!”. Vienalga – galvenais ir kaut kāda veida kontakts. Pēc tam tu jau uzsāc sarunu, saņem atgriezenisko saiti no šī cilvēka un pats arī mācies. Jo patiesībā arī tev kā tuviniekam vai draugam tā ir pirmā pieredze ar kaut ko tādu – ne tikai viņš to piedzīvo pirmo reizi. Mēs nevaram nosodīt sevi un citus par to, ka kāds cenšas.»

Kā sagatavoties neizbēgamajam

Tā kā skolā par sērošanu un nāvi nemāca, Ella Karele rosina domāt, vai šai pieredzei vispār ir iespējams sagatavoties laikus, pirms ģimeni skāris pirmais smagais zaudējums.

Andris Vagals norāda uz diviem līmeņiem – pieaugušo iekšējo darbu ar sevi un bērnu pakāpenisku iepazīstināšanu ar dzīves ciklu. «Starp mums, pieaugušajiem, runājot, tas nozīmē vienkārši atgādināt sev, ka nekas nav mūžīgs, šī diena ir dāvana un patiesībā nekā cita kā vien tagadnes nav. Arī pagātne ir tikai atmiņas, pagātne patiesībā neeksistē. Pieaugušie to sev var atgādināt – tas varbūt ir ļoti bailīgi, bet vienlaikus tiešām ļoti dziedējoši,» saka psihologs.

Savukārt ģimenēs ar bērniem ļoti dabisks un palīdzošs veids, kā iepazīt dzīves galīgumu, ir mājdzīvnieki. Mēs tiem pieķeramies, rūpējamies par tiem un mīlam tos, un mājdzīvnieka mūža noslēgums bērnam saudzīgi parāda, ka visām lietām pienāk beigas – līdzīgi kā reiz beidzas skola, kā aizmieg mīļais dzīvnieciņš, un kā vēlāk dabiskā secībā aiziet vecvecāki un reiz arī vecāki.

Vēl viens lielisks palīgs, ko speciālisti izmanto arī programmā «Kalniem pāri», ir bērnu un pusaudžu vecumam pielāgotas grāmatas par zaudējuma tēmu. Lasot stāstu par to, ko piedzīvo varonis, kuram nomiris tuvinieks, vecāks var uzdot bērnam jautājumus: «Kā tu par to jūties? Vai tev ir līdzīgi vai atšķirīgi?». Bērniem, kuri paši zaudējumu vēl nav piedzīvojuši, tas ir vērtīgs un izzinošs stāsts. Protams, kā ar smaidu piebilst psihologs, vecākiem ir jāizvērtē konteksts un sajūtas – vai nejaušā ceturtdienas vakarā pēkšņi celt galdā smagu stāstu par to, kā nomira mamma, būs īstais brīdis, taču kā palīgmateriāls šāda literatūra ir ļoti vērtīga.

Vecāku lielākais bieds: «Mammu, tēti, vai tu arī nomirsi?»

Viens no psiholoģiski grūtākajiem brīžiem vecākiem iestājas tad, kad bērns, izdzirdot par nāvi, uzdod tiešu jautājumu: «Vai tu arī nomirsi? Kas tad ar mani notiks?». Ella Karele atzīst, ka personīgi šo izjūt kā vecāku lielāko biedu – vēlme runāt godīgi saduras ar bailēm radīt bērnā lieku un pāragru trauksmi. Vai pastāv kāds noteikts vecuma posms, kad bērns šādām sarunām ir gatavs?

Andris Vagals skaidro bērna kognitīvās attīstības posmus: mazāki bērni dzīvo «šeit un tagad», un viņiem ir grūti aizdomāties par tālām, abstraktām lietām. Spēja aptvert laika plūdumu, sākuma un beigu jēdzienu un abstraktas kopsakarības pakāpeniski veidojas sākumskolas un pamatskolas vecumā. Savukārt ar mazākiem bērniem šī tēma vislabāk atklājas dabiskās ikdienas situācijās – piemēram, kad mūžībā aiziet kāds attālāks radinieks vai paziņa, kuru bērns atceras, bet kuram nav bijis ļoti cieši piesaistīts. Tā ir lieliska un droša situācija, kurā šo sarunu piedzīvot.

Taču attiecībā uz bērna trauksmi psihologs pauž skatījumu, kas daudziem vecākiem var kļūt par lielu atvieglojumu:

«Mums nevajadzētu uzskatīt bērnus par vājiem. Tas ir milzīgs zelts – to apzināties, jo bērni bieži vien ir daudz spējīgāki visu to interpretēt un izturēt. Viņi ir daudz tīrāki, šķīstāki, un, ja arī bērnam parādās trauksme par to – tas ir burvīgi! Tāpēc, ka viņš šo trauksmi var izdzīvot un pārvarēt kopā ar tevi jau tagad. Un kur vēl labāk, kā mācīties dzīvojot tam cauri kopā, nevis atstāt uz vēlāku laiku, kad tas patiešām notiek un kad viņam varbūt nemaz vairs nav blakus šīs atbalsta personas, kas to būtu tik forši paskaidrojusi.»

Speciālists atgādina, ka šie jautājumi bērniem bieži vien atnāk pilnīgi negaidīti – piemēram, no rīta braucot automašīnā uz skolu. Vecākam nevajadzētu nobīties, bet brīvi un no sirds izstāstīt gan fizisko procesu, gan emocionālo pusi.

«Pastāstiet pašu procesu – ka, jā, cilvēks nomirst, un tad, kad nomirst, ķermenītis beidz kustēties, sirsniņa beidz sisties un pukstēt, ķermenītis paliek auksts un cilvēks aiziet uz citu vietu. Bet līdz tam parasti paiet ļoti, ļoti ilgs laiks – cilvēkam ir jānoveco, jābūt lielām krunkām, un bieži vien cilvēks pats jau ir gatavs doties,» skaidro Andris Vagals.

Savukārt atbilde uz jautājumu, kur cilvēks nonāk pēc nāves, ir katra vecāka paša pasaules uzskata un ticības jautājums. Ja ģimenei ir reliģiska pārliecība par dvēseles mūžību, tas sērās sniedz milzīgu atbalstu. Kā uzsver psihologs, reliģija cilvēci ir pavadījusi tik ilgi tieši tāpēc, ka cilvēki vienmēr ir jutuši – ir vēl kaut kas vairāk, un šī ticība kalpo kā ļoti spēcīgs grūtību pārvarēšanas mehānisms.

Bet ko teikt tad, ja ģimene nav reliģiska? Andris Vagals dalās savā personīgajā pieejā:

«Ja šādas ticības nav un mēs nekad par to neesam domājuši, tad runājam par to, kā mēs paši to piedzīvojam. Ķermenītis nomirst, un mēs nezinām, kur cilvēks nonāk, bet tas, ko es varu pateikt pats personīgi – viņš nonāk un vēl joprojām ir manā prātā un sirdī, manās atmiņās, mantās, lietās un visās tajās vietās, kur mēs aizbraucam un atceramies par šo cilvēku.»

Un, kad bērns ar bažām pārjautā: «Bet vai tu arī nomirsi?», psihologs iesaka atbildēt godīgi, bet ar siltu un drošu mierinājumu: «Jā, kaut kad jā. Bet es vēl ilgu laiku grasos dzīvot un šajā brīdī netaisos nevienu pamest. Visi mēs beigās nomirsim, bet līdz tam vēl ir tāls ceļš. Vienmēr ar šo piebildi – vēl tāls ceļš.»

Bīstamie eifēmismi: kāpēc bērnam nedrīkst teikt, ka vectētiņš «vienkārši aizmiga»

Cenšoties bērnu pasaudzēt, pieaugušie nereti izvēlas tēlainus apzīmējumus – ka mirušais tuvinieks ir «aizmidzis», «devies garā ceļojumā» vai «aizgājis». Ella Karele vaicā, kurām frāzēm sarunā ar bērnu vajadzētu uzlikt stingru tabu, kad nāves fakts jau ir noticis.

Andris Vagals ir kategorisks – valodā šos izskaistinājumus sauc par eifēmismiem, ar kuriem mēs mēģinām «noapaļot» skarbo realitāti. Vārdi «aizgājis», «aizsaulē» vai «debesīs» sarunā var ienākt vēlāk, taču sākumā lietas ir jāsauc īstajos vārdos:

«Patiesībā tas, kas ir jāsaka, ir tiešām vārds “nomiris” – ir jāpasaka šis vārds. Un tad var sekot jautājumi par to, kas tad tas īsti ir. Tas ir vislabākais, ko varam darīt – sevišķi bērniem pateikt visu patiesību pēc iespējas drīzāk. Jo, ja patiesība tiek noklusēta un bērns paliek apjukumā un neziņā, viņš kaut kādā brīdī vēlāk dzīvē šo patiesību uzzinās, un tad sērošanas process var atsākties no jauna. Viņam nāksies iet cauri tam visam vēlreiz, jau ar citu skatījumu.»

Cik ilgi ir «normāli» sērot un kad sēras kļūst komplicētas

Sabiedrībā nereti valda neizpratne par to, cik ilgi cilvēkam pēc zaudējuma vajadzētu skumt un kurā brīdī sēras jau pāraug dziļā depresijā, kad nepieciešama nopietna palīdzība. Uz Ellas Kareles jautājumu, kas ir «normālas sēras», Andris Vagals atbild ar dziļu pieņemšanu: «Normālas sēras ir sēras, kuras ir.»

Speciālists skaidro, ka sērošanas ilgums var būt ļoti atšķirīgs. Retākos gadījumos tās var stiepties pat piecu gadu garumā, taču vidēji un visbiežāk tie ir aptuveni viens līdz divi gadi, kuru laikā cilvēks ar savas atbalsta sistēmas palīdzību zaudējumu pakāpeniski izdzīvo.

Process ievelkas tad, ja veidojas tā dēvētās komplicētās sēras. «Ko nozīmē komplicētas sēras? Tas ir tad, ja ir bijusi kaut kāda neskaidrība vai ja apkārt ir bijusi un joprojām ir tā saucamā invalidējošā jeb nepieņemošā vide, kurā bērnam nav ļauts vienkārši būt savās sajūtās un mēs viņu neatspoguļojam. Tas viss šo procesu ievelk un apgrūtina,» skaidro psihologs.

Arī tad, ja cilvēks kādā no sērošanas stadijām «iesprūst» vai ieslīgst depresijā, Andris Vagals aicina to nenosaukt par «nenormālu stāvokli». Tas ir smags posms, kurā iekšēji ir sakrājies kas ļoti nozīmīgs un kurā cilvēkam vienkārši ir jāiziet cauri, saņemot maksimālu līdzcilvēku un speciālistu atbalstu. Laiks patiešām dziedē, taču psihologs piebilst kādu smalku niansi: pašam sērojošajam frāzi «laiks dziedē» no malas labāk neteikt – daudz vērtīgāk ir sagaidīt brīdi, kad cilvēks pats ir gatavs to sajust un atzīt, ka, laikam ejot, viņa uztvere par notikušo sāk mainīties.

Programma «Kalniem pāri» – drošs plecs ģimenēm pēc tuvinieka zaudējuma

Kad ģimenes spēki ir izsmelti, talkā nāk profesionāļi. Andris Vagals pārstāv SOS Bērnu ciematu asociācijas programmu «Kalniem pāri», kas sniedz mērķtiecīgu un bezmaksas psiholoģisko palīdzību sērojošām ģimenēm.

Psihologs stāsta, ka programma palīdz pilnīgi visām ģimenēm – neatkarīgi no zaudējuma apstākļiem –, kurās aug bērni līdz 18–19 gadu vecumam un kuras ir piedzīvojušas tuvinieka nāvi. Atbalsts tiek nodrošināts divos galvenajos virzienos:

  • Individuālās psihologa konsultācijas (cikls līdz 10 nodarbībām);
  • Atbalsta grupas (slēgtas grupas, kurās notiek astoņas nodarbības reizi divās nedēļās).

Grupās satiekas vairākas ģimenes, kuras piedzīvojušas gan līdzīgus, gan atšķirīgus zaudējumus. «Viņi savā starpā vienkārši iet cauri šim procesam, atspoguļo un sadzird viens otru, normalizē savas sajūtas,» grupu terapeitisko spēku raksturo Andris Vagals. Lai gan pati grupa noslēdzas pēc astoņām tikšanās reizēm, dalībniekiem pēc pašu vēlēšanās tiek saglabāta kopīga WhatsApp saziņas grupa, kurā vecāki vai pusaudži var turpināt sazināties un satikties. Turklāt palīdzība nav formāli ierobežota – ja pēc grupu nodarbībām redzams, ka sēras ir ievilkušās un nepieciešams turpināt individuālu darbu, programma ģimeni neatstāj pusceļā un nodrošina pilnu pakalpojumu klāstu.

Būtiska nianse, ko izceļ speciālists, ir īstais laiks darba uzsākšanai. Ģimenes tiek mudinātas pieteikties programmā uzreiz pēc tuvinieka nāves, lai nonāktu speciālistu redzeslokā, taču pats darbs ar sērām parasti nesākas pirmajā dienā:

«Mūsu pakalpojuma atšķirība ir tāda, ka mēs strādājam tieši ar sērām. Savukārt pirmie mēneši pēc zaudējuma – visbiežāk tie ir pirmie trīs, četri līdz seši mēneši – vēl joprojām ir akūts krīzes periods, kurā valda milzīgs apjukums. Tajā brīdī metodes un tēmas, ar kurām mēs strādājam, cilvēkam un it īpaši bērnam vēl var būt pārāk apgrūtinošas. Tāpēc ir ļoti labi pieteikties uzreiz, un tad mēs kopā izvērtējam, kurā brīdī varam sākt sniegt mērķtiecīgu atbalstu.»

Šobrīd programma «Kalniem pāri» visaktīvāk darbojas Rīgā un atsevišķās Latvijas pilsētās, taču komanda mērķtiecīgi strādā pie tā, lai paplašinātu darbību un informētu skolas, ģimenes ārstu prakses, sociālos dienestus un slimnīcas visā Latvijā. Kā norāda psihologs, tieši skola bieži vien ir pirmā vieta, kur pamana, ka bērnam pēc zaudējuma klājas grūti.

Ella Karele aktualizē arī situāciju, kad viens no vecākiem ir gājis bojā, bet otrs vecāks pats ir tik dziļā depresijā, ka nespēj pamanīt bērna ciešanas un pats palīdzību nemeklē – vai programmai var ziņot trešā persona, piemēram, radinieks vai skolotājs? Andris Vagals skaidro, ka speciālisti ģimenes negaidīti «nemedī», taču ļoti aicina līdzcilvēkus zvanīt un konsultēties. Programmas komanda darbojas arī kā atbalsta tālrunis, kas palīdzēs trešajai personai izstrādāt plānu, kā saudzīgi uzrunāt sērojošo vecāku, palīdzēt viņam aizpildīt pieteikumu vai saņemt viņa piekrišanu palīdzības piesaistei. Pieteikties iespējams, meklējot internetā «SOS Kalniem pāri» vai «atbalsts sērās pēc tuvinieka zaudējuma», kur atrodams gan tālruņa numurs un e-pasts, gan elektroniska pieteikuma anketa. Pēc anketas saņemšanas vienas līdz divu nedēļu laikā speciālisti sazinās ar ģimeni un aicina uz iepazīšanās sarunu.

Drosme iekāpt otra «burbulī»

Apkopojot sarunu, Ella Karele un Andris Vagals vienojas, ka gatavošanās dzīves grūtajiem brīžiem neprasa īpaši inscenētas, smagas sarunas – viss sākas ar dabiskām, siltām ikdienas ainām ģimenē.

«Kā to izdarīt? Kaut vai kopā ēdot vakariņas, gatavojot ēst vai braucot kaut kur automašīnā. Ja tev kā vecākam pēkšņi atnāk kāda atmiņa par savu vecmāmiņu vai vectētiņu – pastāsti bērnam par viņu kaut ko interesantu! Un tajā brīdī var pilnīgi dabiski pastāstīt, ka vectētiņš un vecmāmiņa vairs nav dzīvi, ka viņi nomira un ir apglabāti tur un tur. Līdzīgi arī kapusvētki ir vieta, kur ir vērts doties – tas ir palīdzoši. Neuzspiestā veidā, caur personīgajiem stāstiem tas izdodas brīnišķīgi, jo personīgs stāsts klausītāju uzreiz piesaista visvairāk,» iesaka Andris Vagals.

Savukārt mums visiem kā sabiedrībai šī saruna ir aicinājums pārvarēt ierasto latviešu atturību – netēlot, ka neredzam otra sāpes, un nepaiet garām. Kā saka psihologs, pat neliels mēģinājums uzsākt sarunu un nedaudz «ielauzties» sērojošā cilvēka vientulības burbulī liek viņam justies pamanītam un svarīgam.

Noslēgumā Andris Vagals veltīja iedrošinošus vārdus arī tiem lasītājiem un klausītājiem, kuri šobrīd paši iet cauri sēru tumsai:

«Tam cilvēkam, kurš šobrīd piedzīvo sēras un ir zaudējis kādu tuvinieku – ir jāpamēģina, ir jāpabakstās un jāmeklē atbalsts. Protams, ceļā var gadīties kāds “slikts ābols ābelē”, kur kāds cilvēks noslēgsies, apjuks un nezinās, ko teikt, bet pats mēģinājums meklēt palīdzību un pastāstīt par savu pieredzi nav nekas neparasts. Visi to reiz piedzīvos. Un es pat teiktu, ka tas ir palīdzoši visai mūsu sabiedrībai – ja tu kā sērotājs sāc par to nedaudz runāt un meklēt palīdzību, tad arī citi iemācās un atceras, ka nekas nav mūžīgs un kā mēs viens otru šeit varam uzturēt un palīdzēt tikt šim visam cauri.»