Bērna gaidīšanas laiks bieži ir ietīts romantiskā plīvurā – mēs sapņojam par to, kādi būsim kā vecāki, kā mūsu partneris mīļi auklēs mazuli un kā mūsu ikdiena iegūs jaunu, piepildītāku jēgu. Taču realitāte, kad ģimenē ienāk jaundzimušais, rada pamatīgu satricinājumu pāra līdzšinējā dzīvē. Kā neapmaldīties jaunajās lomās, saglabāt saikni vienam ar otru un izdzīvot intensīvo jauno vecāku posmu?

Par šiem izaicinājumiem Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” sarunājas raidījuma vadītāja Agnese Gabrāne un psiholoģijas doktore, kā arī mamma – Sabīne Bērziņa.

Krīze, kuru mēdzam dēvēt par “nākamo līmeni”

Sabiedrībā bieži izskan uzskats, ka bērna piedzimšana ir loģisks, skaists attiecību turpinājums jeb “nākamais līmenis”. Tomēr psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa aicina uz šo posmu skatīties reālistiskāk. “Tas, ko mēs redzam un ko pāri paši stāsta – savā ziņā bērna ienākšana ģimenē ir krīze. To pat ir grūti nosaukt par nākamo līmeni. Ja mēs to tā uztveram, tas ir labs signāls, ka mēs apzināmies – būs nedaudz grūtāk,” skaidro speciāliste.

Statistika apliecina, ka pirmā gada laikā pēc bērna ienākšanas ģimenē sieviešu apmierinātība ar attiecībām krītas ļoti strauji. Vīriešiem šī apmierinātība samazinās krietni lēnāk, vai dažkārt nekrītas vispār. Kāpēc rodas šāda plaisa?

“Galvenais iemesls ir tas, ka gandrīz pilnībā pazūd pāra kopābūšanas laiks. Nav laika īstām sarunām. Tās kļūst īsas, saraustītas. Es tev kaut ko pajautāju, bet atbildu pēc trim stundām, jo man ir jānomaina pamperi un jāuztaisa ēst,” norāda Sabīne. Zīdaiņa aprūpe sākotnēji aizņem visu telpu, dienu un nakti, un tieši sievietes visbiežāk uzņemas lauvas tiesu šo rūpju.

Perfektās mātes mīts un “galvenais vecāks”

Pirmajos mēnešos sievietes bieži kļūst par galvenajām aprūpētājām tīri bioloģisku iemeslu dēļ – viņas zīda mazuli. Tomēr laika gaitā šī loma nostiprinās. Agnese Gabrāne atminas savu pieredzi no pirmajiem mēnešiem: “Man atmiņā iespiedušās tās reizes, kad rokas ir aizņemtas, mazulis ir iemidzis uz rokām, bet es tik ļoti gribu to savu rīta kafiju. Es negribu ar vārošu ūdeni un aizņemtām rokām kaut ko mēģināt darīt, bet arī bērniņu nolikt nevaru.” Viņa gan uzsver, ka milzīgs atbalsts bijis partneris: “Bija naktis, kad vienkārši nevarēju noturēt acis vaļā. Tad mans vīrs Artūrs cēlās, šūpināja, nomierināja bērniņu, un es varēju pagulēt. Tas bija stilīgi – apzināties, ka man ir atbalsts.”

Taču ne visās ģimenēs slogs tiek dalīts līdzvērtīgi. Sabīne Bērziņa ievieš jēdzienu “noklusējuma jeb galvenais vecāks” (no angļu val. default parent). “Kā var zināt, ka tu esi galvenais vecāks? Ja es tevi spontāni uzaicinātu uz kafiju, un tu man varētu pateikt “jā”, tad tu tāds neesi. Bet, ja tu saki: “Jā, bet man jāsaskaņo, kurš paliks ar bērnu,” tad tu visticamāk esi galvenais vecāks.”

Šo situāciju vēl vairāk sarežģī sabiedrībā valdošais perfektās mātes mīts. Pēdējo gadsimtu laikā ir izveidojies uzskats, ka sievietei kā mātei ir nemitīgi jāziedojas, jārūpējas, jāsmaida un jāspēj izturēt viss bez mazākās kurnēšanas. “Mātes loma kļūst par sievietes identitātes pamatu,” uzsver S. Bērziņa. “Tam nāk līdzi milzīga vainas apziņa, par kuru nedrīkst runāt. Savukārt vīrietim tēva loma bieži ir kā papildinājums viņa esošajai identitātei – viņš joprojām ir inženieris, kurš brīvdienās sērfo, un viņam ir arī bērniņš. Viņš gaida, kad māte kā galvenais vecāks pateiks priekšā, kā viņš var palīdzēt. Tā ir milzīga atšķirība.”

Mums ir vajadzīgs vesels ciems, bet mēs dzīvojam vieni

Bieži izskan jautājums, kāpēc mūsdienu vecāki jūtas tik izdeguši. Atbilde meklējama mūsu bioloģijā un vēsturē. Cilvēka bērns piedzimst ārkārtīgi nevarīgs, un vēsturiski vienu mazuli aprūpēja ne tikai mamma un tētis, bet plašāka kopiena.

“Šāda slodzes dalīšana, kur bērniņš tika paņemts, panēsāts un apmīļots no citu cilvēku puses, deva mātei vidēji četras stundas dienā, lai atgūtos,” stāsta psiholoģe. “Šobrīd mēs dzīvojam nukleārās ģimenēs – vīrietis, sieviete un bērns vienā dzīvoklī. Ekonomiski tas var šķist neatkarīgi un lieliski, bet cilvēks bioloģiski nav paredzēts dzīvot tik atrauti. Mēs sagaidām no viena partnera to, ko kādreiz pildīja vesels ciems: viņam jābūt gan ēdiena sagādātājam, gan terapeitam, gan labākajam draugam, gan intīmajam partnerim. Realitātē tas ir gandrīz neiespējami, un tad sākas frustrācija.”

Agnese piebilst, ka grūtniecības laikā pāri bieži izsapņo idealizētas vīzijas par to, kā partneris rīkosies dažādās situācijās. Kad šīs ekspektācijas nesakrīt ar realitāti, rodas vilšanās. “Sākumā vienkārši ir jāpieņem, ka tā būs,” saka Agnese. “Ir tas posms, kas jāizdzīvo, un tad lēnām varam sākt strādāt, lai atgrieztos viens pie otra.”

Emociju pudeles smagums un kā sadzirdēt savas vajadzības

Kā atpazīt savas vajadzības ikdienas skrējienā, kurā tās regulāri tiek noliktas otrajā plānā? Sabīne iesaka ieklausīties savās emocijās, pat tajās, kuras šķiet neglītas. “Es atceros, kad man bija mazs bērns, vīrs atnāca no darba un stāstīja, kā viens pats aizbraucis pusdienās. Es jutu sevī skaudību un aizvainojumu. Tu viens pats ēdi, un tev neviens neraudāja! Taču šī skaudība man parādīja manu vajadzību – es arī gribu klusumā, nepārtraukti apēst savas pusdienas.”

Problēma sākas tad, kad šīs neizpaustās vajadzības krājas. “Iedomājies, ka tu turi izstieptā rokā ūdens pudeli,” vizualizē eksperte. “Sākumā tas ir viegli. Bet pamēģini to turēt stundu! Līdzīgi ir ar emocijām un nogurumu. Mēs nevaram tās ilgstoši noturēt. Tad nāk kliedziens un dusmu izvirdums – mūsu bioloģija signalizē, ka ir ieslēgti trauksmes zvani.”

Tā vietā, lai viens otru vainotu vai sacenstos, kurš ir vairāk noguris, pārim ir jāsaprot, ka viņi abi atrodas vienā izdzīvošanas laivā. “Ir svarīgi problēmu uzturēt atvērtu, nevis klusēt. Pat ja uzreiz nav risinājuma, atzīšana, ka mēs abi esam noguruši, jau ir solis uz priekšu,” iedrošina psiholoģe.

Bērnu emocijas un publiskie pārbaudījumi

Kad runa ir par bērnu emocijām, īpaši publiskās vietās, vecāku stresa līmenis aug ģeometriskā progresijā. Agnese dalās nesenā pieredzē veikalā, kad dēlam uznāca asaru lēkme, jo viņš nevarēja pats paturēt izvēlētos bumbierus. “Situācija kļuva skaļa, bet beigās pārdevēja izglāba situāciju – viņa mīļi piedāvāja mazajam maisiņu, kur ielikt augļus, un viņš bija ļoti apmierināts.”

Sabīne slavē šo piemēru, norādot, ka pārdevēja lieliski pildīja “ciema” funkciju. “Bieži vien publiskās vietās mēs baidāmies no nosodījuma. Mums šķiet, ka esam kaut ko ne tā izdarījuši, ja bērns kliedz. Mēs burtiski jūtamies atrauti no citiem, pārņemti ar vainu. Taču mēs aizmirstam, ka bērni raud un viņiem ir lielas emocijas – viņi vienkārši ir maziņi! Tā vietā, lai mēģinātu viņus apklusināt sabiedrības dēļ, mums ir jāpieņem, ka šīs emocijas tur drīkst būt.”

Protams, tas nenozīmē visatļautību. Vecāku uzdevums ir noteikt robežas. Reizēm labākā stratēģija ir paņemt bērnu padusē, nopirkt bumbierus un doties mājās, saglabājot mieru. Citkārt ir ļoti vērtīgi ļaut bērnam izdzīvot diskomfortu, nepārtraukti nesteidzoties viņu “glābt”. “Bioloģiski bērni darīs visu, lai izvairītos no resursu tērēšanas vai diskomforta. Viņi raudās, lai mēs viņu vietā sakārtotu skapi vai uzreiz uzceptu pankūkas,” stāsta S. Bērziņa. “Bet reizēm šis diskomforts ir vietā. Piemēram, uzliekot smilšu pulksteni uz divām minūtēm un ļaujot viņam pagaidīt. Tas māca dzīvē vajadzīgas prasmes.”

Mēs esam saistīti, un tas ir normāli

Mūsdienās populārs kļuvis viedoklis, ka katram pašam jātiek galā ar savām emocijām un partnera garastāvoklis mūs nedrīkstētu ietekmēt, citādi tās esot toksiskas attiecības. Sabīne Bērziņa šo mītu kliedē: “Mēs esam savstarpēji saistīti. Tas, kas notiek ar tava partnera nervu sistēmu, atbalsojas tavējā. Tā tas ir iekārtots. Savstarpējā atkarība, kad mēs spējam pamanīt otra ciešanas un pajautāt, kā varam palīdzēt, liecina par normālām, veselīgām attiecībām.”

Tāpat arī strīdi bērnu klātbūtnē ir daļa no dzīves. Svarīgākais nav tas, ka mēs kādreiz “pazaudējam kontroli” – jo mēs visi esam tikai cilvēki –, bet gan spēja atgūties un regulēt savas emocijas. Ja bērns redz, ka vecāks spēj nomierināties, izrunāt notikušo un atjaunot drošības sajūtu, tas kļūst par vērtīgu mācību stundu arī viņam.

Sarunas noslēgumā Sabīne Bērziņa aicina vecākus normalizēt šo smago posmu: “Ja mēs divatā audzinām bērnu, tas neizbēgami iztērēs mūsu resursus. Tas ir bioloģiski izsmeļoši. Šis nav stāsts par to, ka jūs kaut ko darāt nepareizi, tas nav stāsts tikai par jums. Prasiet atbalstu, cik tas ir iespējams. Ja mums būs atbalsts un laiks noregulēt sevi, mēs būsim mierīgāki un spēsim daudz veiksmīgāk tikt galā ar jaunajiem dzīves un attiecību izaicinājumiem.”

Tiecies ar speciālistiem klātienē!

17. oktobrī Jelgavā, Zemgales reģiona kompetenču attīstības centrā, norisināsies bezmaksas forums vecākiem “Kopā Augšup”. Tas būs pasākums, kurā vecākiem būs iespēja klātienē tikties ar Latvijas vadošajiem speciālistiem, lai saņemtu profesionālu, zinātnē balstītu informāciju un praktiskus padomus par bērnu attīstību, attiecībām ģimenē un emocionālo veselību.

Pasākuma programma ir strukturēta divās daļās. Dienas pirmā puse būs veltīta vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni līdz skolas vecumam, savukārt otrā daļa fokusēsies uz skolēnu un pusaudžu vecākiem. Ar lekcijām uzstāsies psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons, psiholoģijas zinātņu doktore Marija Ābeltiņa un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode, bet forumu vadīs Inga Akmentiņa-Smildziņa. Tā kā ekspertu stāstījumi ir veidoti kā vienots un savstarpēji papildinošs kopums, apmeklētāji ir mīļi gaidīti uzkavēties forumā visas dienas garumā (no plkst. 9.30 līdz 18.00), lai ieraudzītu bērna attīstības posmus pilnā ainā.

Dalība pasākumā ir pilnīgi bez maksas, taču vietu skaits ir ierobežots, tāpēc obligāta ir iepriekšēja reģistrācija. Vairāk informācijas par foruma norisi un pieteikšanos atradīsiet šeit: https://vecakuorganizacija.lv/kopa-augsup/