Mēs dzīvojam laikmetā, kurā uztura padomi, brīnumainas diētas un ideālu ķermeņu attēli mūs vajā ik uz soļa, taču realitāte bieži vien atspoguļo pavisam citu ainu. Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā „Vecāku kods” organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu divas jomas ekspertes – veselības centra „Vivendi” uztura speciālisti un programmas „LīdzSvars” vadītāju dr. Lailu Siliņu, kā arī sertificētu klīnisko un veselības psiholoģi, EMDR terapijas speciālisti Daigu Zadināni. Šī saruna ir par to, ko mēs bieži aizmirstam vai baidāmies atzīt: mūsu ķermeņa svars reti ir tikai par ēdienu; tas ir stāsts par mūsu bērnību, pārdzīvojumiem, stresu un dziļām, neapzinātām emocijām.

Latvija svara topa augšgalā – kas notiek ar mūsu sabiedrību?

Statistika ir dramatiska. Kā norāda Laila Siliņa, pavisam nesen publicētie dati liecina, ka Latvija atrodas Eiropas svara topa augšgalā – mūs šobrīd apsteidz tikai Malta. „Ja mēs skatāmies uz pieaugušajiem, tad vairāk nekā pusei ir liekais svars, un aptuveni katram ceturtajam ir aptaukošanās, kas nozīmē ķermeņa masas indeksu virs 30,” skaidro uztura speciāliste. Biedējoša tendence vērojama arī bērnu vidū – katram piektajam bērnam līdz 18 gadu vecumam ir paaugstināts ķermeņa svars, un šis rādītājs mērķtiecīgi turpina pieaugt.

Kāpēc mēs esam nonākuši šādā situācijā? Atbilde slēpjas ne tikai tajā, cik daudz mēs ēdam, bet gan tajā, ko tieši mēs izvēlamies likt savos šķīvjos. „Mēs ēdam daudz par maz augļu, dārzeņu, zaļumu, ogu un zivju, taču daudz par daudz patērējam to, kas ir ātrs, garšīgs, sāļš un trekns,” uzsver dr. Siliņa. Viņa piebilst, ka mūsu uztura tradīcijas bieži vien ietver dāsnu krējuma pievienošanu un produktu cepšanu eļļā, kas ilgtermiņā atstāj graujošas sekas uz sirds un asinsvadu veselību.

Taču ar uztura zināšanām vien nepietiek. Klīniskā psiholoģe Daiga Zadināne atklāj: „Zinātne saka, ka tikai 5 līdz 10 procenti no cilvēkiem, kuriem ir svara problēmas, ir tās ieguvuši ģenētisku vai bioloģisku un hormonālu traucējumu ceļā. Ap 90 līdz 95 procentiem gadījumu to nosaka tieši dzīves notikumi – vide, pieredze un psiholoģiskie faktori.” Tas izskaidro, kāpēc klasiskie risinājumi un diētas bieži vien ir lemtas neveiksmei, jo tās ārstē tikai sekas, ignorējot patiesos cēloņus.

Ķermeņa atmiņa un ēdiens kā drošības osta

Mūsu attiecības ar ēdienu sākas daudz agrāk, nekā mēs spējam to apzināties. „Ēšana ir viena no pirmajām cilvēka dzīves pieredzēm,” skaidro Daiga Zadināne. Viņa norāda, ka jau mātes puncī, caur tā saukto epiģenētiku, bērns sajūt mātes stresa līmeni un kortizola svārstības. Piedzimstot bērns pasauli izzina caur ķermeni, un brīžos, kad viņš izjūt diskomfortu vai emocionālu trūkumu, bieži vien vienīgais mierinājums ir ēdiens. „Bērns raud, un viņam iedod knupīti vai kaut ko garšīgu. Vēlākā dzīvē iedod konfekti vai naudu, sakot – aizej, nopērc sev kaut ko. Beigās cilvēks attopas, ka viņa prāts dara vienu, bet ķermenis prasa un dara kaut ko pilnīgi citu,” stāsta psiholoģe.

Dziļāki psiholoģiski traumi, piemēram, bērnībā piedzīvota emocionāla pamešana, mobings, fiziska vai pat seksuāla vardarbība, var likt ķermenim radīt fiziskas aizsargbruņas. Svars kļūst par veidu, kā pasargāt sevi no pasaules vai padarīt sevi fiziski lielāku, lai kompensētu iekšējo mazuma un vientulības sajūtu.

Laila Siliņa šim redzējumam piekrīt, sagraujot sabiedrībā iesakņojušos mītu: „Tas briesmīgais teikums – vienkārši mazāk ēst un vairāk kustēties – tas tā nestrādā! Fizioloģija tev neļaus ilgtermiņā ēst maz un daudz kustēties.” Viņa skaidro, ka ķermenim neinteresē modes tendences vai cipars uz svariem; tā vienīgais mērķis ir izdzīvot. Kad mēs sevi mērdējam badā vai bārstām ar pārmetumiem par apēsto, ķermenis to uztver kā apdraudējumu un reaģē, pieprasot kompensāciju – piemēram, tās četras sviestmaizes vēlu vakarā.

Spoguļu greizie leņķi un paaudžu mantojums

Mūsu uztveri par sevi bieži vien kropļo apkārtējā vide un bērnībā dzirdētie komentāri. Laila Siliņa dalās ar atziņu: „Mēs sevi nekad neesam redzējuši tādus, kā mēs patiesībā izskatāmies. Fotogrāfijas un spoguļi mūs parāda atkarībā no gaismas, leņķa un optikas. Tas, vai es jūtos resna vai tieva, skaista vai neglīta, ir tikai un vienīgi mana iekšējā sajūta par sevi.”

Šo sajūtu ietekmē ģimenes modeļi. Siliņa min piemēru par jaunu, slaidu sievieti, kuras māte gadiem ilgi ievērojusi diētas, devusies uz detoksa klīnikām un izmisīgi meklējusi savā ķermenī trūkumus, liekot meitai lasīt ciparus uz svariem. Rezultātā meitenei izveidojās ārkārtīgi sarežģītas attiecības ar savu ķermeni un uzturu.

Daiga Zadināne papildina, ka bērnam bieži nākas saskarties ar pretrunīgiem vēstījumiem. No vienas puses, var būt sabiedrības vai vecāku spiediens būt tievam, bet, no otras puses, vecmāmiņa, kura savu mīlestību izrāda, pasniedzot vēl vienu kūkas gabaliņu. „Bērnam prāta līmenī ir ļoti grūti integrēt šos pretrunīgos vēstījumus. Tas rada apjukumu, kas vēlāk var kalpot par palaidējmehānismu jeb trigeri dažādām ēšanas uzvedībām,” uzsver psiholoģe.

Stress, produktivitātes kults un apburtais loks

Mūsdienu steidzīgais dzīvesritms, kurā dominē produktivitātes kults, atstāj smagas sekas uz mūsu svaru un labsajūtu. „Cilvēki skrien no punkta A uz punktu B, paralēli klausās podkāstus un atbild uz ziņām,” stāsta Zadināne, norādot, ka šādā režīmā smadzenēm nav ne resursu, ne laika apstrādāt emocijas.

Laila Siliņa atzīmē, ka viņas pacienti bieži vien ir ārkārtīgi spējīgi, enerģiski cilvēki, kuri nes milzīgu atbildības nastu darbā un ģimenē. „Tā visa atbildības nasta ir uzaudzējusi arī fizisku svaru, kas tagad kļuvis par papildu nastu. Cilvēki ir pieraduši triecientempā darīt lietas, bet, kad es iesaku atrast brīdi apzinātai ieelpai un izelpai vai vakarā palasīt kādu vieglu, relaksējošu romānu, lai atslogotu prātu, es bieži pretim saņemu izbrīna pilnus skatienus,” atzīst dr. Siliņa. Milzīgais stress tieši ietekmē miegu un apetīti, radot apburto loku, no kura izkļūt pašu spēkiem ir gandrīz neiespējami.

Maģiskās tabletes

Sabiedrībā aizvien skaļāk izskan cerības par jaunās paaudzes medikamentiem – svara samazināšanas injekcijām un tabletēm. Vai tiešām risinājums ir tik vienkāršs: izrakstīt zāles visai Latvijai, lai mēs kļūtu tievi un laimīgi?

Dr. Siliņa paskaidro, ka šiem medikamentiem (GLP-1 un GIP receptoru agonistiem) ir stingras indikācijas – tie paredzēti cilvēkiem ar ievērojamu aptaukošanos un blakussaslimšanām. Lai gan tie efektīvi palēnina kuņģa iztukšošanos un maina ēšanas kāres – piemēram, kūku vietā pacientam pēkšņi kārojas brokoļi –, tie nav maģiska nūjiņa. Speciāliste stingri brīdina no šo preparātu patvaļīgas iegādes internetā: „Mēs nekad nezinām, kas ir iekšā tajā špricītē, ko atsūtīja, nezinu, no Ķīnas vai Turcijas. Sliktākajā gadījumā Latvijā jau ir bijuši piemēri, kas beidzas ar hospitalizāciju un ļoti smagām komplikācijām.”

Turklāt bez apzināta darba ar sevi un uztura speciālista uzraudzības medikamentu lietošana slēpj citus riskus. Strauji samazinoties porcijām, pastāv liela iespējamība iedzīvoties vitamīnu un olbaltumvielu deficītā, kas var novest pie būtiska muskuļu masas un pat kaulu blīvuma zuduma.

Vēl dramatiskākas var būt psiholoģiskās sekas. Ja svars gadiem ilgi ir kalpojis kā psiholoģisks aizsargmehānisms, bet medikaments pēkšņi atņem spēju sevi nomierināt ar ēdienu, cilvēks var nonākt dziļā izmisumā. Daiga Zadināne brīdina: „Ja mēs noņemam vienīgo veidu, kā cilvēks varēja tikt galā ar grūtībām, un neiedodam neko citu vietā, tas beigsies slikti. Un, kad medikamentu lietošana tiek pārtraukta, svars ne tikai atgriežas, bet – kā godīgi atzīst pacienti – cilvēks sāk negausīgi rīt, jo sakne tā arī netika atrisināta.”

Ārstēšana komandā

Liekā svara ārstēšana nav īstermiņa projekts vai gribasspēka pārbaude. Tā ir hroniska stāvokļa risināšana, kas prasa kompleksu pieeju. Tieši tādēļ „Vivendi” programmā „LīdzSvars” ar pacientu strādā vesela komanda – uztura speciālists, psihologs vai psihoterapeits, endokrinologs un fizioterapeits.

Īpaši smaga problēma, ar ko joprojām saskaras pacienti, ir medicīniskā un sabiedriskā stigma. Laila Siliņa ar nožēlu atzīst, ka cilvēki bieži atsakās iet pie ārstiem, jo zina, ka atbilde uz jebkuru viņu veselības sūdzību būs nicinošs: „Vispirms notievē, tad mēs runāsim.” Šāda kaunināšana un nosodījums tikai paaugstina kortizola līmeni pacientam un veicina tālāku svara pieaugumu.

Sarunas noslēgumā abas ekspertes aicina uz attieksmes maiņu pret sevi un savu ķermeni. Daiga Zadināne aicina izturēties pret savu dzīvesstāstu ar cieņu: „Tas svars un ēšanas stratēģija pašā sākumā bija labākais, ko jūsu ķermenis un psihe varēja piedāvāt, kad jutāties bezpalīdzīgi. Varbūt kādā dzīves brīdī tam var pat pateikt paldies, vienlaikus apzinoties, ka tagad mums ir citas opcijas.”

Laila Siliņa pievienojas, atgādinot, ka cilvēka vērtība nav mērāma kilogramos: „Visi ķermeņi ir brīnišķīgi. Mums ir jāmācās ar savu ķermeni nonākt tuvākā kontaktā. Un atcerēsimies – ne visi cilvēki, kuriem ir liekais svars, ir slimi, un ne visi, kuri ir tievi, ir veseli, laimīgi un ar brīnišķīgām attiecībām. Mēs esam daudz vairāk par mūsu apkārtmēriem.”