Ar sarunām par ceļu līdz uzņemošajai ģimenei, bērna pieredzi un ģimenēm nepieciešamo atbalstu Rīgā noslēgusies Labklājības ministrijas informatīvā kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”. Kampaņas laikā piecos reģionālajos pasākumos – Liepājā, Rēzeknē, Rīgā, Ogrē un Jelgavā – 16 jomas eksperti konsultēja un uzrunāja vairāk nekā 250 interesentu par iespējām palīdzēt bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Kampaņas galvenā atziņa – cilvēkiem ir vēlme palīdzēt, taču nereti trūkst skaidras informācijas, kā šo vēlmi pārvērst konkrētā rīcībā.
Kampaņas noslēguma pasākumā 23. septembrī Rīgā esošās un potenciālās uzņemošās ģimenes, jomas speciālisti un cilvēki ar personisku ārpusģimenes aprūpes pieredzi pārrunāja gan pirmo soli ceļā uz bērna uzņemšanu ģimenē, gan ģimenes ikdienas realitāti, bērna traumatiskās pieredzes un piesaistes jautājumus un profesionālā atbalsta nozīmi. Paneļdiskusijā “Kā mēs atvērām durvis” piedalījās Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, atbalsta centra “TILTS” vadītājs un adoptētājs Kaspars Prūsis, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, Bērnu aizsardzības centra vadītāja vietniece Anda Sauļūna un jauniete ar personisku adopcijas pieredzi Ance Āboliņa.
“Kamēr vien mums būs bērni, kuri vēl joprojām nav mīlošās ģimenēs, kuri vēl joprojām atrodas institūcijās, mums par to ir jārunā. Katram bērnam Latvijā būtu jāuzaug mīlošā ģimenē,” uzsvēra Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krists Bergans-Berģis. Parlamentārais sekretārs dalījās arī savas paplašinātās ģimenes pieredzē, uzsverot, ka bērna uzņemšana ģimenē maina ne tikai bērna dzīvi, bet arī pašus pieaugušos – māca uzklausīt, saprast un kopīgi meklēt ilgtermiņa risinājumus.
Interese ir, bet cilvēkiem nepieciešams skaidrs pirmais solis
Reģionālajos pasākumos cilvēkiem bija iespēja individuāli konsultēties ar bāriņtiesu, ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru un citiem jomas speciālistiem. Sarunas apliecināja, ka interesentu jautājumi ir ļoti praktiski un reizē personiski – vai bērna uzņemšanai ģimenē nepieciešams savs mājoklis, ko darīt, ja viens no partneriem adopcijai vēl nav gatavs, un vai palīdzēt var arī cilvēks, kurš pašlaik nevar kļūt par audžuģimeni vai adoptētāju. Kampaņas laikā izskanēja arī vēlme palīdzēt ar savām profesionālajām vai praktiskajām prasmēm – piemēram, adīt bērniem nepieciešamās lietas vai sniegt privātstundas jauniešiem. “Cilvēki grib palīdzēt, bet ne vienmēr un ne uzreiz zina, kā. Pirmais solis tik tiešām var būt dažu stundu atbalsts mēnesī, un tam noteikti nav uzreiz jābūt statusam un bērna pieņemšanai savā ģimenē 24/7. Cilvēkam nav jābūt pilnīgi izlēmušam,” norādīja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme.
Pašnovērtējuma tests rāda gatavību palīdzēt dažādos veidos
Kampaņas laikā iedzīvotāji tika aicināti aizpildīt pašnovērtējuma testu “Kādas durvis es varu atvērt?”. Tas nav personas piemērotības vērtējums, bet pašrefleksijas instruments, kas palīdz aizdomāties par saviem resursiem, motivāciju un iespējamo iesaistes veidu. Līdz kampaņas noslēguma prezentācijas datu apkopošanas brīdim testu bija aizpildījuši vairāk nekā 200 cilvēku.
No testa atbildēm 76% izvēlējušies variantus, kas raksturo izpratni, ka atbalsts bērnam ir ilgstošs un soli pa solim veicams process. Savukārt 86% norādījuši, ka viņu pašreizējā dzīvē jau ir vai, pārkārtojot ikdienas ritmu, būtu iespējams atrast laiku, lai palīdzētu kādam bērnam. Saskaroties ar problēmu, kuru paši nezinātu, kā atrisināt, 41% vispirms meklētu speciālista padomu un atbalstu, bet 39% sākotnēji paļautos uz savu dzīves pieredzi un loģiku.
Bērna skatījums: pieņemt nozīmē pieņemt arī tad, kad ir grūti
Īpašu dziļumu noslēguma diskusijai piešķīra Rīgas Stila un modes tehnikuma 1. kursa studentes Ances Āboliņas personiskais stāsts. Viņa pati piedzīvojusi ārpusģimenes aprūpi un adopciju un diskusijā runāja par to, ko pieaugušie un sabiedrība nereti nesaprot par bērnu, kurš dzīvojis ārpus savas bioloģiskās ģimenes. “Bērns nav lieta vai priekšmets, kuru, ja nepatīk, var atdot atpakaļ. Ja tu pieņem kādu, tad tu pieņem viņu pilnībā, pat ja ir grūti,” sacīja Ance Āboliņa.
Atbalsts jāmeklē pirms krīzes, nevis pēc tās
Diskusijā uzmanība tika pievērsta arī bāriņtiesas lomai un tam, cik svarīgi uzņemošajai ģimenei jau sākumā būt gatavai ne tikai priecīgajiem brīžiem, bet arī situācijām, kad bērna iepriekšējā pieredze, uzvedība vai piesaistes grūtības rada izaicinājumus. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs uzsvēra, ka palīdzības meklēšanu nevajadzētu uztvert kā neveiksmes apliecinājumu. “Ja jau pašā sākumā ir izpratne, ka viss nebūs tikai “rožaini”, ir vieglāk vērsties pēc palīdzības. To nevajag uztvert kā kļūdu, bet kā normālu procesu,” norādīja Aivars Krasnogolovs. Viņš skaidroja, ka bāriņtiesa vērtē likumā noteiktos priekšnosacījumus, ģimenes dzīves apstākļus, savstarpējo saskaņu, motivāciju un psiholoģisko gatavību, vienlaikus palīdzot pašai ģimenei saprast, vai tā ir gatava šādam solim. Savukārt Bērnu aizsardzības centra vadītājas vietniece Anda Sauļūna akcentēja, ka atbalsta saņemšanas iespējām jābūt zināmam jau pirms bērna ienākšanas ģimenē – palīdzību vērts meklēt pie pirmajām grūtībām, nevis tikai tad, kad situācija kļuvusi par krīzi.
Noslēguma pasākuma otrajā daļā dalībniekiem bija iespēja uzdot sev interesējošos jautājumus bāriņtiesas, atbalsta centru un bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem, kā arī audžuģimenēm, adoptētājiem un viesģimenēm. Pasākuma mērķis nebija mudināt cilvēkus uzreiz pieņemt lēmumu, bet palīdzēt katram aiziet ar lielāku skaidrību, jaunu kontaktu vai ideju par konkrētu nākamo soli.
Bāriņtiesas: šādu kampaņu ietekme vērtējama ilgtermiņā
Apkopojot bāriņtiesu atgriezenisko saiti pēc reģionālajiem pasākumiem, to pārstāvji uzsvēra, ka šādas sabiedrības informēšanas kampaņas ir nozīmīgi īstenot regulāri – vēlams katru gadu. Tūlītējs efekts pēc vienas informatīvas aktivitātes nav sagaidāms, jo lēmums kļūt par audžuģimeni, viesģimeni, aizbildni vai adoptētāju ir būtisks dzīves lēmums. Cilvēkam nepieciešams laiks, lai apdomātu saņemto informāciju, pārrunātu to ģimenē, izvērtētu savus resursus un tikai tad virzītos uz priekšu pārdomāti.
Bāriņtiesu ieskatā šādu kampaņu būtiskākais ieguvums ir ilgtermiņa efekts – tās pakāpeniski vairo sabiedrības zināšanas, mazina stereotipus un atkārtoti atgādina, kur iespējams vērsties pēc informācijas un atbalsta brīdī, kad cilvēks ir gatavs spert nākamo soli.
Noslēdzot kampaņu, tās galvenais vēstījums paliek nemainīgs – palīdzēt bērnam iespējams dažādi. Pirmais solis ne vienmēr ir adopcija: tā var būt saruna ar speciālistu, interese par viesģimenes vai audžuģimenes iespējām, brīvprātīgais darbs vai savu profesionālo prasmju un laika veltīšana. Cilvēkam nav jābūt pilnīgi pārliecinātam, pirms viņš sāk interesēties – arī saruna pati par sevi var kļūt par pirmo soli.
Plašāka informācija par ārpusģimenes aprūpi un adopciju, atbalsta iespējām un pašnovērtējuma tests pieejams Labklājības ministrijas tīmekļvietnē www.lm.gov.lv.
Katras atvērtās durvis var mainīt bērna dzīvi.
Durvis jau ir. Vai Tu atvērsi savējās?
