Mūsdienu ikdienā vecākiem bieži šķiet, ka viņiem jābūt nevainojamiem. Kad ģimenē ienāk psihiskās veselības grūtības, pirmais, kas pārņem, ir milzīga vainas apziņa. Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa tikās ar veselības centra “Vivendi” speciālistēm – pieaugušo psihiatri dr. Lindu Rubeni-Keseli un bērnu psihiatri dr. Anastasiju Barziloviču. Sarunā ārstes atklāja, kā atpazīt mentālās veselības problēmas, kā tās ietekmē bērnus un kāpēc atbalsta meklēšana ir atbildīgākais lēmums, ko vecāks var pieņemt.
Ikdienas grūtības vai diagnoze
Veselība nav tikai fiziska neslimošana. Tā ietver arī garīgo un sociālo labsajūtu, spēju funkcionēt sabiedrībā, strādāt, mācīties un gūt baudu no dzīves. Katrs cilvēks piedzīvo ikdienišķas psihiskās grūtības – nogurumu, skumjas, dusmas vai aizkaitinājumu pēc negulētas nakts. Tomēr psihiatre Linda Rubene-Kesele vērš uzmanību uz robežu starp normālu reakciju un traucējumu.
“Trauksme pati par sevi nav patoloģija, tā ir absolūti normāla cilvēka emocija,” skaidro dr. Rubene-Kesele. “Ja mēs ejam pa ielu un mums gandrīz virsū uzbrauc mašīna, ir normāli just, ka paaugstinās pulss, rokas nosvīst, gribas ātrāk uzspēt aiziet no tās vietas prom vai uzkliegt šoferim. Taču tās pašas fiziskās un emocionālās izpausmes var kļūt par traucējumu, ja sāk parādīties situācijās, kurās tām nevajadzētu būt, vai to intensitāte kļūst nesamērīga”.
Izmaiņas cilvēka uzvedībā un pašsajūtā, kas sāk traucēt ikdienai, ir signāls rīkoties. Ja cilvēks jūt, ka agrāk ierastās lietas vairs neizdodas, viņš kļūst viegli aizkaitināms, biežāk raud vai izjūt pastāvīgu satraukumu, ir jāmeklē speciālista palīdzība.
Vainas apziņa un bērna uztvere
Bērnu psihiatre Anastasija Barziloviča ikdienā redz, cik smagu nastu nes vecāki. Ienākot kabinetā, pirmais vecāku jautājums bieži ir: “Vai tas ir manis dēļ? Vai es izdarīju kaut ko nepareizi?”
“Mana atbilde ir – nē,” saka dr. Barziloviča. “Es mēģinu iedot vecākiem atziņu jautājot, vai viņi tīši gribēja nodarīt savam bērnam ļaunu. Ticamākais, ka nē. Šī vainas sajūta ir graujoša un dažreiz pat ierobežo palīdzību, ko vecāks ir gatavs saņemt”.
Reizēm vecāku rūpes pāraug kontrolē. Dr. Barziloviča min gadījumu no prakses, kad pie viņas atved bērnu ar intensīvu trauksmi un panikas lēkmēm bez objektīva iemesla. Sarunā atklājas, ka mamma ir ārkārtīgi satraukta, kontrolē katru bērna soli un mēģina visu viņa dzīvē menedžēt. Aiz durvīm stāv arī omīte, kura nepārtraukti klauvē un pauž bažas par mazmeitiņu. Šādā brīdī kļūst skaidrs, ka palīdzība vispirms nepieciešama pašiem pieaugušajiem.
Bērnam ārkārtīgi grūti izturēt nezināmo. Ja vecāks mēģina savas veselības grūtības paslēpt un tēlot stipro, bērns redz neatbilstību un var sākt domāt, ka ar viņu pašu kaut kas nav kārtībā. Bērni ir jutīgi pret nestabilu audzināšanu. “Vakar vecāks bija mierīgs, bet šodien, atnākot no darba noguris un dusmīgs, savu reakciju pārnes uz bērnu,” stāsta dr. Barziloviča.
Īpaši izteikti tas ir smagāku psihisko traucējumu gadījumā. Depresijas epizodē vecākam var būt grūti izkāpt no gultas, bet mānijas fāzē viņš kļūst haotiski aktīvs. Ja bērnam netiek skaidrots, kas notiek, viņš sāk vainot sevi. Tāpēc vecākiem bērna vecumam atbilstošā veidā jāstāsta par savu veselību, uzsverot, ka tā ir pieaugušā atbildība un bērnam par to nav jāuztraucas.
Lomu maiņa un bērnības sēras
Nelabvēlīga bērnības pieredze atstāj smagas sekas. Tā ietver fizisku vai emocionālu vardarbību, smagas ģimenes locekļu slimības, tuvinieka nokļūšanu cietumā un atkarības. Pēc pasaules datiem, Latvijā ir ļoti augsts alkohola patēriņš, un dr. Barziloviča savā kabinetā bieži redz, kā tas ietekmē bērnus.
Ģimenēs ar atkarībām bieži notiek parentifikācija – bērns uzņemas vecāka lomu. Bērns var kļūt par emocionālu terapeitu savam vecākam vai fizisku aprūpētāju, kurš maksā rēķinus un gādā par jaunākajiem brāļiem un māsām. Bērna psihe tam nav gatava. Lai izdzīvotu nedrošā vidē, bērni izstrādā aizsargmehānismus. Vieni sāk reaģēt impulsīvi un izaicinoši (eksternalizējoši traucējumi), citi vērš sāpes pret sevi, piedzīvojot depresiju vai neizskaidrojamas fiziskas sāpes (internalizējoši traucējumi).
Kad šie bērni pieaug, viņi bieži saskaras ar sēru reakciju. “To ļoti bieži cilvēki ierauga pirmo reizi, kad viņi sāk runāt ar citiem un saprot, ka viņu ģimenē notikušais nebija norma,” skaidro dr. Rubene-Kesele. Dažkārt šī atklāsme nāk, kad cilvēkam pašam piedzimst bērni. Viņš skatās uz savu trīsgadnieku vai desmitgadnieku un atceras, kā pats jutās tajā vecumā.
Pieņemt faktu, ka bērnība nav bijusi laba, ir sāpīgi. Tas prasa spēju vienlaikus mīlēt savu vecāku un dusmoties uz viņu par neapmierinātām emocionālajām vajadzībām vai nodarīto pāri. Stratēģijas, kas bērnībā palīdzēja izdzīvot, pieaugušā vecumā sāk traucēt veidot veselīgas attiecības un strādāt. Šo izdzīvošanas modeļu maiņa prasa laiku un speciālistu atbalstu.
Kā rīkoties un runāt ar bērnu
Nav vienas universālas receptes, kā runāt ar bērnu par vecāka grūtībām. Dr. Barziloviča iesaka izmantot dzīvnieku metaforas, lai atpazītu savas reakcijas stresa brīžos. Mēs visi gribētu būt kā Senbernāra suns – mierīgs glābējs, kurš atnāk, kad vajag, un zina, ko pateikt. Realitātē vecāki nereti rīkojas kā medūza, kas stresa brīdī iedzeļ un pēc tam izjūt vainu, vai kā strauss, kurš paslēpj galvu smiltīs un izliekas, ka problēmas nav.
Šīs reakcijas ir dabiskas, taču tās jāpamana. Kad emocijas kāpj, labākais risinājums ir iziet no telpas, paelpot un atgriezties, kad situācija kontrolēta.
Ja izdevies kļūdīties, ir jāatvainojas. Dr. Rubene-Kesele iesaka izmantot tiešu valodu: “Es biju dusmīgs. Es zinu, ka man nevajadzēja pacelt balsi, bet tajā brīdī man bija grūti to neizdarīt. Piedod, jo tev nevajadzēja to piedzīvot. Tagad es jūtos mierīgāk, vai mēs varam vēlreiz pārrunāt šo situāciju?” Šādi vecāks atzīst kļūdu un parāda bērnam, ka konflikti ir risināmi.
Tāpat bērni mācās no vecāku rīcības, nevis vārdiem. “Ja jūs gribat, lai jūsu bērns māk gulēt pa nakti, ēst trīsreiz pa dienu un pēc mācībām atpūsties, sāciet to darīt paši,” uzsver dr. Barziloviča. Paziņojot bērnam, ka pēc darba nepieciešama pauze un laiks sev, vecāks iemāca bērnam rūpēties par savām robežām.
Bailes no sistēmas
Bieži vecāki atsakās no palīdzības vai pat ārstēšanās slimnīcā, baidoties zaudēt darbu vai bērna aprūpes tiesības. Šīs bailes ir nepamatotas. Sociālie dienesti, bāriņtiesas un pašvaldības atbalsta programmas eksistē, lai palīdzētu ģimenei, nevis atņemtu bērnus.
Slimības vai diagnozes fakts pats par sevi nenozīmē, ka cilvēks nespēj rūpēties par bērnu. “Tikai pavisam neliela daļa no visiem gadījumiem būs tādi, kur tiešām aprūpes spējas ir zudušas,” skaidro dr. Rubene-Kesele. Arī darba devējam lielākajā daļā gadījumu nav tiesību pieprasīt informāciju par darbinieka psihiatrisko diagnozi. Veselības dati ir privāti, un cilvēks drīkst strādāt savu iespēju robežās.
Turklāt ir svarīgi nošķirt slimību no atbildības. Diagnoze paskaidro uzvedību, bet neattaisno kaitējuma nodarīšanu citiem. Atbildība par savu rīcību un ārstēšanos vienmēr paliek paša pieaugušā ziņā.
Atbalsts novecojošiem vecākiem
Veselības problēmas skar ne tikai jaunās ģimenes. Kad vecākiem vecumdienās attīstās demence, viņu pieaugušie bērni izjūt spēcīgu zaudējumu. Pieņemt, ka vecāks vairs nespēj funkcionēt kā iepriekš, ir smagi. Šajā posmā pieaugušajiem bērniem nav jāuzņemas pilna atbildība par vecāku, bet viņi var sniegt atbalstu. Sākums ir vienkāršs jautājums: “Vai tu jūties labi? Vai es varu tev palīdzēt?” Var palīdzēt atrast speciālistu vai aiziet līdzi uz vizīti pie ārsta, jo neviens nevēlas būt viens, kad jūtas slikti.
“Grūtības nenozīmē, ka ar mani kaut kas nav kārtībā,” sarunas noslēgumā uzsver dr. Linda Rubene-Kesele. “Grūtības nozīmē, ka man ir iespēja izdzīvot šo pieredzi un parādīt citiem, kā es to daru”.
Divas lietas var pastāvēt vienlaicīgi. Ir iespējams pieņemt, ka šobrīd situācija ir slikta un grūti izturama, taču tikpat reāla ir iespēja rīkoties, lai to uzlabotu. Vienmēr ir iespējams lūgt palīdzību un kaut ko mainīt. Ja nedarīs neko, labāk noteikti nepaliks.