Bērnu uzvedība bieži vien līdzinās aisbergam, kura redzamā daļa – dusmu lēkmes, nepaklausība vai klusēšana – ir tikai neliela atblāzma no tā, kas patiesībā norisinās mazā cilvēka iekšējā pasaulē. Lai saprastu šos slēptos signālus un, kā vecākiem un pedagogiem kļūt par vienotu atbalsta komandu, Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” diskutē Rīgas Jaunciema pamatskolas direktore Anna Zaula, Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte un Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Kas patiesībā slēpjas aiz bērnu uzvedības mājās un skolā, un kā laikus pamanīt brīžus, kad atvasei kritiski nepieciešama palīdzība?

Kas slēpjas aiz “sliktās” uzvedības?

Runājot par bērnu uzvedību, viens no pirmajiem izaicinājumiem ir spēja atšķirt normālu, vecumam atbilstošu robežu pārbaudi no patiesām uzvedības grūtībām, kas prasa nopietnāku iejaukšanos. Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte uzsver, ka lielai daļai bērnu, kuriem vēlāk var tikt diagnosticēti uzvedības traucējumi, pirmās pazīmes parādās jau agrīnā pirmsskolas vecumā. “Tās būs ļoti, ļoti grūti saregulētas emocijas,” skaidro Beinerte, piebilstot, ka šādi bērni var būt izteikti jutīgāki un reaģēt uz ikdienišķām situācijām daudz intensīvāk vai pat eksplozīvāk nekā viņu vienaudži. Bieži vien viņi savu neapmierinātību vai vajadzības pauž fiziski un sabiedrībai nepieņemamā veidā – citiem iesitot, paraujot vai iekniebjot.

Vēl viens spilgts trauksmes signāls, kam vecākiem jāpievērš uzmanība, ir izteikta un ilgstoša nepaklausība. Lai gan bērniem ir dabiski reizēm nepakļauties pieaugušo gribai, grūtības iezīmējas tad, kad šī pretestība kļūst par stabilu ikdienas normu. Beinerte šo parādību iedala divās kategorijās: aktīvajā nepaklausībā, kad bērns atklāti, skaidri un skaļi atsakās sadarboties, un pasīvajā nepaklausībā, kad viņš vienkārši ignorē pieaugušā teikto, izliekoties, ka neko nedzird. Ja vecākiem savs lūgums ir jāatkārto desmitiem reižu un tradicionālās, parasti efektīvās audzināšanas metodes nedod rezultātu, tas ir nopietns iemesls aizdomāties un meklēt šādas pretestības dziļākos cēloņus

Divas dažādas pasaules – mājas un skola

Kļūstot par vecāku, neviens līdzi nesaņem pilnīgu “rokasgrāmatu”, kas pateiktu priekšā, kā rīkoties katrā situācijā un kā kļūt par perfektu mammu vai tēti. Rīgas Jaunciema pamatskolas direktore Anna Zaula norāda, ka vecākiem nereti trūkst objektīva atskaites punkta, lai saprastu, vai viņu pašu bērna uzvedība ir tipiska vai tomēr ārpus normas. “Jautājums, vai man ir ar ko salīdzināt, ar ko es salīdzinu – vai es salīdzinu ar sevi kā bērnu, vai es salīdzinu ar citiem vecākiem, vai ar citu vecāku bērniem,” spriež Zaula, izgaismojot vecāku neziņu.

Īpaši spilgti šī neziņa un kontrasts izpaužas situācijās, kad bērna uzvedība bērnudārzā vai skolā kardināli atšķiras no tās, ko ģimene pieredz ikdienā mājās. Ir bērni, kuri izglītības iestādē, atrodoties vienaudžu un pedagogu vidū, spēj sevi izcili savaldīt, bet, pārkāpjot mājas slieksni, piedzīvo pilnīgu emocionālo sabrukumu – viņi krīt gar zemi, raud, dusmojas un burtiski izplosās. Kā skaidro skolas direktore, tas bieži vien ir signāls tam, ka mājas ir bērna drošā vide. “Es tevi apsveicu,” Zaula mēdzot teikt noraizējušamies vecākiem, “tev acīmredzot ir tāda vide mājās, kur viņš var atļauties savu spriedzi un to visu kreņķi, ko viņš ir dārziņā saturējis, izlaist un nebaidīties, ka viņš par to dabūs kāvienu vai kaut kādus stingrus ierobežojumus.”

Tomēr Karīna Beinerte piebilst būtisku niansi: ir rūpīgi jāvēro šo epizožu ilgums un intensitāte. Ja bērnam nepieciešama pusstunda vai stunda, lai izlādētos un atgūtu līdzsvaru, tas ir pieņemami, taču, ja šī spriedzes novadīšana ieilgst visa vakara garumā, pilnībā izpostot ģimenes mieru un pakārtojot visu vienam bērnam, tā vairs nav uzskatāma par tipisku uzvedību, un ir jāmeklē dziļāki problēmas sakņojumi.

Emociju pieņemšana pret emociju regulēšanu

Mūsdienu popkultūrā, audzināšanas blogos un sociālajos tīklos nemitīgi izskan aicinājums vecākiem pilnībā pieņemt, apstiprināt un validēt absolūti visas bērna emociju izpausmes. Tomēr Beinerte, balstoties gan savā ilgstošajā bērnu psihiatres pieredzē, gan kā māte pašas bērniem, uzsver būtisku niansi: ar emociju nosaukšanu vārdā un to vienkāršu pieņemšanu ne tuvu nepietiek. “Tev ir jāpalīdz regulēt viņi,” skaidro Karīna Beinerte. “Tu nevari vienkārši skatīties, kā viņi izpauž savas emocijas, un vienkārši gaidīt, ka tas beigsies. Viņiem ir ļoti grūti sevi saregulēt, viņu smadzenes nav nobriedušas.”

Tajā brīdī, kad bērns ir izraudājies, izspārdījies vai izdusmojies, pieaugušā galvenais uzdevums ir pārņemt iniciatīvu, pāriet uz nākamo posmu un piedāvāt konstruktīvus, veselīgus veidus, kā nomierināties. Abas ekspertes ir vienisprātis, ka gan mājās, gan skolā viens no efektīvākajiem īstermiņa instrumentiem bērna nomierināšanai ir uzmanības novēršana. Lai gan daudzos populāros interneta resursos šī metode tiek uzskatīta par kontroversiālu, Beinerte uzsver, ka tas ir ārkārtīgi iedarbīgs rīks, ja vien to izmanto tālredzīgi – sākotnēji ļaujot primārajām emocijām izpausties, bet mirklī, kad situācija to atļauj, mērķtiecīgi virzot bērna uzmanību uz viņu interesējošām lietām. Pārsteidzošā kārtā kādam bērnam tā var būt pat matemātikas uzdevumu rēķināšana, kas acumirklī pārslēdz viņa smadzeņu darbību.

Līdzīgu stratēģiju, tikai pielāgotu izglītības videi, savā praksē izmanto arī Zaula: “Problēmas risināšana bieži vien ir tas, kas novērš to uzmanību.” Skolas vidē galvenais uzdevums krīzes un sprādziena brīdī ir nodrošināt elementāru fizisko drošību, lai bērns nesavainotu nedz sevi, nedz citus. Tādos brīžos bērnam var palīdzēt vienkāršs piedāvājums pasēdēt blakus uz dīvāna un nogaidīt, jo “ir okej, ka tu jūties slikti, bet nav okej, ka tu dari pāri citiem vai sev,” skaidro direktore. Pēc tam, kad prāts ir nomierinājies, seko svarīgākais pedagoga un bērna dialogs – abpusēja jautājuma uzdošana par to, vai šis tiešām bija vienīgais un labākais veids, kā konkrēto konfliktu varēja risināt.

Noteikumi kā bērna drošības un stabilitātes garants

Mūsdienu publiskajā telpā nereti izskan viedoklis, ka skolas vide ar saviem rāmjiem, zvaniem, noteikumiem un skaidro struktūru apspiež bērna brīvo, radošo garu un pārmērīgi ierobežo individualitāti. Tomēr raidījuma viešņas ir vienisprātis – skaidri noteikumi, paredzama rutīna un nospraustas robežas patiesībā sniedz augošam bērnam milzīgu iekšējās drošības sajūtu.

Anna Zaula, daloties savā sociālā pedagoga pieredzē, ar bažām atceras gadījumus, kad modernajās ģimenēs ir pilnībā nojukušas tradicionālās audzināšanas robežas un bērns jau trešajā vai ceturtajā klasē tiek uztverts kā absolūti līdzvērtīgs partneris pieaugušajam. Šādās ģimenēs bērns vecākus sauc tikai vārdā un diskusijās piedalās ar tādu pašu balss tiesību un svaru kā māte vai tēvs. “Tam bērnam, kuram īstenībā smadzeņu attīstība ir tieši tik, cik viņa ir tajā vecumā, ir uzlikta nenormāla slodze, ko viņš nespēj turēt,” šādu audzināšanas modeli analizē Zaula. Šī neadekvātā emocionālā un lēmumu pieņemšanas pārslodze bieži vien klasē rezultējas agresīvā uzvedībā, jo bērns nesaprot, kādēļ ārpus mājas viņa viedoklis netiek uzskatīts par dominējošo.

Līdz ar to abas ekspertes uzsver: gan skolas gaitenī, gan mājas viesistabā bērnam ir vitāli nepieciešami noteikti rituāli un prognozējamība notikumos. Bērnam ir skaidri un gaiši jāzina, ka pieaugušo savstarpējās problēmas, attiecību skaidrošana vai strīdi nav viņa atbildība un viņam tajos nav jāiejaucas. Savukārt elementāru noteikumu ievērošana, piemēram, regulāra treniņu apmeklēšana vai ierašanās uz stundu laikus, ilgtermiņā palīdz bērnam attīstīt pašdisciplīnu, izpratni par laika plānošanu un, pats galvenais, spēju prognozēt savas rīcības sekas un uzņemties par tām atbildību.

Sarkanās pildspalvas sindroms

Viena no sensitīvākajām tēmām abu institūciju – ģimenes un skolas – sadarbībā nenoliedzami ir negatīvie uzvedības ieraksti e-klasē. Daudziem vecākiem izveidojies priekšstats, ka skolotāji šos ierakstus liek ar mērķi atriebties, sodīt vai vienkārši norādīt uz ģimenes audzināšanas trūkumiem. Taču Anna Zaula aicina paskatīties uz šo procesu no skolas puses: “Šie negatīvie uzvedības ieraksti jau nav tāpēc, lai es savāktu pēc iespējas vairāk negatīvos uzvedības ierakstus. Es savā ziņā dodu vecākam ziņu, ka man ar šo jautājumu bija problēma.” Viņa kliedē mītu par pārmērīgu sodīšanu, uzsverot, ka skolotāji patiesībā ārkārtīgi reti veic oficiālu ierakstu jau pēc pirmā aizrādījuma; ja viņi dokumentētu katru sīkāko starpgadījumu, sistēma vienkārši nosmaktu no piezīmju kvantuma. Ieraksts žurnālā drīzāk kalpo kā sarkanā karodziņa pacelšana un signālraķete vecākam, aicinot neatstāt situāciju bez ievērības un uzsākt pārrunas mājās.

Šajā punktā Karīna Beinerte akcentē, cik kritiski svarīga un izšķiroša ir tieši vecāku reakcija, izlasot šo piezīmi. Ja vecāks, turklāt darot to paša bērna klātbūtnē, demonstratīvi mazina skolas sūtītās ziņas nozīmi vai pat atklāti pauž nicinājumu, sakot, ka “tie skolotāji atkal tur ņemas par niekiem”, bērns saņem ļoti bīstamu un nepareizu vēstījumu, ka noteikumus var ignorēt. Turpretī, ja vecāks šo signālu uztver ar nepieciešamo nopietnību, nekrīt panikā, bet racionāli pārrunā notikušo ar bērnu un sazinās ar pedagogu, tas var dot milzīgu progresu. Īsta pedagoģiskā maģija un fantastiski rezultāti seko brīdī, kad skola un ģimene sāk strādāt kā viens veselums. “Bērns uzzina, ka tās divas dažādās vides komunicē savā starpā. Viņš saprot, ka es nevarēšu paslēpties vairāk,” savos novērojumos dalās Beinerte. Kad bērns apjauš, ka vecāki mājās prasa tieši to pašu, ko skolotājs prasa klasē, viņa uzvedība ievērojami uzlabojas, jo zūd iespēja manipulēt un spēlēt uz abu pušu nesaskaņām.

Kad ar audzināšanu vienkārši nepietiek

Ekspertes skar arī smagākus gadījumus – situācijas, kad ar vecāku mīlestību, pacietīgām sarunām mājās un skolas atbalstu objektīvi vairs nepietiek. Ja bērna uzvedībai ir dziļāki, bioloģiski vai neirobioloģiski cēloņi, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), mācīšanās grūtības vai pat intelektuālās attīstības traucējumi, situāciju nav iespējams atrisināt bez profesionālas diagnostikas un mērķētas ārstu palīdzības. Šādos komplicētos gadījumos bērnam parasti strauji veidojas grūtības ne tikai apgūt mācību vielu un izturēt skolas stundas slodzi, bet sabrūk arī viņa sociālā dzīve un spēja iekļauties kolektīvā.

Kā norāda Beinerte, bērni, kuru uzvedība ir izteikti problemātiska, skaļa vai agresīva, visai drīz tiek izstumti no savu vienaudžu loka, jo sociāli pieņemtās normas šādu rīcību neakceptē. “Draugi sāks izstumt, klasesbiedri viņu izstums. Bērnam būs ļoti grūti iekļauties savā vienaudžu kolektīvā,” brīdina Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja. Šāda izolācija un sociālā atstumtība, īpaši sasniedzot trauslo 11-12 gadu vecuma slieksni, rada milzīgu risku, ka meklējot piederības sajūtu, jaunietis pievērsīsies marginālām, antisociālām grupām. Šāds scenārijs paver taisnu ceļu uz stundu bastošanu, mērķtiecīgu klaiņošanu pa parkiem un, agrāk vai vēlāk, uz atkarību izraisošu vielu pamēģināšanu un likumpārkāpumiem. Tāpēc ekspertu komandas ieteikums ir: jau no agrīna pirmsskolas vecuma ir kritiski svarīgi neatstāt bērnu savā vaļā, bet iesaistīt viņu jēgpilnās ārpusstundu aktivitātēs, pulciņos un interešu izglītībā. Tas palīdz bērnam ne tikai apgūt disciplīnu, bet arī izveidot alternatīvu, veselīgu sociālo tīklu, kur viņš var realizēt savas stiprās puses un justies piederīgs, neskatoties uz grūtībām akadēmiskajā vidē.

Pedagoģiskais vērīgums un vieda cīņu izvērtēšana

Lai veiksmīgi integrētu un atbalstītu bērnus ar visdažādākajām uzvedības izpausmēm un vajadzībām, milzīga, neaizstājama loma ir paša pedagoga personībai, redzējumam un ikdienas pieejai. Šajā kontekstā Anna Zaula piemin būtisku jēdzienu – “pedagoģiskais vērīgums”. Tā ir skolotāja patiesā spēja un iekšējā vēlme klasē redzēt ne tikai savu pasniedzamo mācību priekšmetu, bet gan sadzirdēt un ieraudzīt pašu bērnu kā personību. “Es esmu šeit nevis, lai mācītu latviešu valodu, bet lai mācītu latviešu valodu bērnam. Tas nav viens un tas pats,” tēlaini formulē skolas direktore. Būt par vērīgu pedagogu nozīmē ikdienā kāpt ārpus savas ierastās komforta zonas un patiesi, cilvēcīgi interesēties par to, kas slēpjas aiz skolēna konkrētās rīcības, pat ja tas prasa papildu laiku un emocionālo resursu.

Papildinot direktores teikto, psihiatre Beinerte uzsver, ka jebkuras uzvedības korekcijas un regulācijas absolūtais pamats ir pozitīvu attiecību veidošana. Ja bērnam ikdienā trūkst šīs cilvēcīgās piesaistes, ja skolotājs ir izteikti formāls un klasē vienmēr pamanītas tiek tikai un vienīgi skolēna kļūdas, ir praktiski neiespējami panākt jelkādu uzlabojumu vai bērna vēlmi sadarboties. Līdztekus attiecību veidošanai ārkārtīgi būtiski ir arī saprātīgi un stratēģiski izvēlēties savas cīņas, kas ir īpaši svarīgi, strādājot un audzinot pusaudžus ar opozicionārām iezīmēm. Bezjēdzīga cīnīšanās ar pusaudzi par katru sīkumu vai ārējo izskatu, aizmirstot lielo mērķi, ir drošākais ceļš uz neizbēgamu zaudējumu un attiecību sagraušanu, jo pusaudzim vienmēr būs vairāk enerģijas un vēlmes šajā cīņā uzvarēt.

Savlaicīga signālu nolasīšana – visas sabiedrības kopīgais uzdevums

Sarunas izskaņā abas ekspertes vēlreiz uzsver pašu galveno – ir dzīvībai un bērna nākotnei būtiski neatstāt bez ievērības bērnu sūtītos palīgā saucienus. Neatkarīgi no tā, vai šie signāli izpaužas kā pēkšņa agresija pret klasesbiedriem, ilgstoša un dziļa nomāktība, klaja atteikšanās sekot noteikumiem vai nespēja iekļauties ikdienas ritmā, bērns ar savu “slikto” uzvedību izmisīgi sauc pēc pieaugušo palīdzības. Sistēmai – ģimenei, skolai, sociālajiem dienestiem un medicīnas nozarei – ir jāpārstāj strīdēties par atbildības sadalījumu un jāsāk darboties kā vienotam mehānismam. Pieaugušajiem ir jākļūst par vērīgiem izmeklētājiem, kuri ne tikai soda par sekām, bet laikus pamana problēmas sakni un proaktīvi, plecu pie pleca, meklē tai labākos risinājumus.

Bērnu izaicinošā uzvedība reti kad ir vienkāršs spīts, ļaunprātība vai mērķtiecīga vēlme ieriebt pieaugušajiem; patiesībā tā ir viņu valoda brīžos, kad vārdu trūkst. Un mūsu, visu atbildīgo pieaugušo, lielākais uzdevums ir apzināti mācīties šo sarežģīto valodu sadzirdēt, izprast un pareizi iztulkot, dodot iespēju katram bērnam justies sadzirdētam, drošam un mīlētam savā ceļā uz lielo dzīvi.

Informācija veidota Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.