“Man ir trīs meitas, un man pieder viss” – Ance Krauze par laimi būt mammai

Gaidot Mātes dienu, Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu dziedātāju Anci Krauzi. Tā ir saruna par mammas lomu, bērnu audzināšanas līkločiem, sevis pieņemšanu un to, kā laika ritējums maina ne tikai mūsu bērnus, bet arī mūs pašus. Caur smiekliem, atmiņām un pārdomām abas sarunas biedres atklāj to realitāti, ar ko ikdienā saskaras teju katra mamma.

Uzticēšanās savai mammas intuīcijai

Jautāta par to, kā šobrīd jūtas savā mammas lomā, Ance atbild ar pārliecību: “Mammas lomā es vienmēr jūtos ļoti labi. Man nekad dzīvē nav bijis tā, kad es domātu tieši par mammas lomu, vai es daru to pareizi vai nepareizi. Es vienmēr, man šķiet, es daru tā kā es jūtu, un tāpēc arī vēl aizvien jūtos labi”.

Viņas trīs meitas – divdesmitgadīgā Elza, septiņpadsmitgadīgā Kate un Bille, kurai drīz apritēs trīspadsmit, – aug un ienes mājās arvien jaunas vēsmas. Ance atzīst, ka bērnu augšana atnes jaunas pieredzes un izaicinājumus, kas saistīti ar katra vecuma posma specifiku, taču tās nav problēmas, bet gan kopīgi risināmi uzdevumi. Abas sarunas biedres vienojas, ka nevienā grāmatā nevar izlasīt, kā būt ideālam vecākam, taču dažkārt profesionāļu padomi ir zelta vērtē. Ance spilgti atceras pusaudžu vecumposma ekspertu, Nila Saksa Konstantinova, lekcijas atziņas, kas ļāvušas paskatīties uz meitas nekārtīgo istabu no cita skatupunkta. Tā vietā, lai trīsreiz dienā ietu istabā ar dusmīgu seju, Ance sapratusi, ka pusaudzim notiek tik vētrainas hormonālas izmaiņas, ka viņš šo uzdevumu vienkārši nespēj izpildīt, un mammas dusmas tur nepalīdz.

Ekrāni un paaudžu lomu maiņa

Mūsdienu ģimeņu ikdiena nav iedomājama bez viedierīcēm. Inga piemin pētījumu datus, kuros atklājas interesanta tendence – 70% vecāku atzīst, ka bērni viņiem ir aizrādījuši par pārmērīgu sēdēšanu telefonā. Arī Ance atklāti piekrīt, apzinoties savu telefona lietošanas paradumu ēnas puses un atzīstot, ka reizēm bērni viņai aizrāda pamatoti. Lai uzturētu ģimenes saikni, Krauzes mājās ir ieviests noteikums: vakariņojot ekrāniem ir jābūt noliktiem malā.

Tomēr viedierīces kalpo arī kā tilts starp paaudzēm. Jaunieši caur tām dalās ar savu pasauli, sūtot vecākiem smieklīgus video jeb “mīmus”, kas palīdz mammai saprast, ka viņa nav viena ar savām audzināšanas grūtībām. Turklāt meitas Ancei kļuvušas par neaizstājamām palīdzēm sociālo tīklu uzturēšanā. “Man ir jātaisa tāds kā pašreklāmas rullītis, un es pati to nevaru – ja mēģinu, man ir seja pa visu ekrānu, es gribu kaut kādus filtriņus, bet nesaprotu,” smejas Ance, stāstot, kā meitas viņai palīdz sagatavot skaistus video un veikli operē ar mūsdienu tehnoloģijām.

No hronometra līdz pilnīgai brīvībai – audzināšanas galējības

Viena no sarunas daļām skar mātes lomas transformāciju laika gaitā. Ance godīgi atzīst, ka audzinot pirmo bērnu, meitu Elzu, viņa bijusi ārkārtīgi stingra un kontrolējoša. “Tur bija hronometrs uz vijoles spēlēšanu. Divas stundas jāspēlē! E-klasē visu kontrolēju – piecas kļūdas, un viss mājasdarbs jāraksta pa jaunu,” viņa atceras. Pateicoties šim mātes ieguldījumam un stingrībai, Elza šobrīd veiksmīgi studē mūziku pie izcilas profesores Berlīnē un viņai ir izveidojušās milzīgas darbaspējas.

Taču ar nākamo meitu, Kati, Ancei nācās pārkāpt pāri savām ambīcijām. Kad Kate nolēma pamest mūzikas skolu, mamma piedzīvoja iekšēju lūzumu, divus gadus domājot, kā viņu pierunāt atgriezties un “ko tad viņa dzīvē darīs”. Beigās Kate pati atrada savu aicinājumu keramikā un mākslas skolā, demonstrējot pilnīgi citu, pašas izvēlētu ceļu. Tāpēc Ance ar trešo meitu Bili ir nonākusi pilnīgi citā audzināšanas fāzē, ļaujot meitai pašai uzņemties atbildību par sevi un pat vairs neregulāri ieskatoties e-klasē. Ance secina: “Es nevienu negribu novilkt vairs to, nu tādu pateikt, tad bija pareizi, vai tad tu kontrolēji, tas bija slikti, vai tagad, kad tu nekontrolēji, tas arī ir slikti. Nav ne slikti, ne labi, jo es tiešām esmu mētusies abās galējībās”. “Svarīgākais nav tas, vai tu dzīvo penthausā vai mazā dzīvoklītī. Svarīgi ir darīt to, ko no sirds mīli,” uzsver dziedātāja. Galu galā mēs audzinām bērnus, bet reizē bērni visvairāk audzina un skolo mūs pašus.

Mūzika kā vertikāle un dziesmas ar citu jēgu

Bērniem kļūstot patstāvīgākiem, Ance ir atgriezusies pie aktīvākas koncertdarbības, ko agrāk bija grūti apvienot ar mazu bērnu ikdienu. Viņa atminas kādu ziemu, kad, gaidot bērniņu, ar ragavām caur sniegu vilkusi uz koncertu mazo Elzu, jo nebija, kam viņu pieskatīt. Šobrīd, atgūstot radošo brīvību, dziedātāja izbauda intīmākus koncertu formātus un sadarbību ar tādiem māksliniekiem kā Daumants Kalniņš.

Dziedātāja atklāj, ka kļūšana par mammu neatgriezeniski ir izmainījusi to, kā viņa jūt un izpilda mūziku. “Vispār, jebkura dzīves pieredze ārkārtīgi dod dziedāšanā. Man kādreiz tiešām likās, ka es vairāk biju piesaistīta melodijai, tagad teksts ir līdzvērtīgs”. Mātes loma ir atnesusi dziļumu, kas liek klausītājām raudāt koncertos, dzirdot “Dāvāja Māriņa” – jo šo pieredzi un tās smagumu nevar izstāstīt, to var tikai izdzīvot. Tā nav tikai horizontāla ikdiena ar rūpēm, tā ir vertikāle, “dziļums, ko tu nekad neizdzēsīsi, kas tev vienmēr būs,” stāsta Ance.

Skriešana – ieguldījums veselībā un prāta mierā

Raidījuma noslēguma daļā saruna pievēršas sievietes labbūtībai un fiziskajai formai. Ance atklāj, ka viņas noslēpums slēpjas kustībā. Covid-19 pandēmijas laikā viņa atklāja skriešanu, kas ātri vien kļuva par “terapeitisku glābēju no tumšākiem posmiem”. Dziedātāja atzīstas, ka dažkārt mežā skrējusi un no visas sirds kliegusi, tādējādi izlādējot uzkrāto stresu.

Šobrīd viņa skrien profesionālas treneres, Anitas Siliņas (Kažemākas), attālinātā vadībā. Tas noņem plānošanas slogu un ļauj izbaudīt procesu. Ancei tik ļoti patīk šis process, ka viņa dodies rīta skrējienos pat ceļojumu laikā – baudot arhitektūru Parīzē vai meklējot senas pilis Portugāles promenādēs. Turklāt skriešana neņem enerģiju, bet tieši pretēji – to dod.

Kaut arī viņa atrodas lieliskā formā, Ance cilvēcīgi atzīst, ka reizēm pieķer sevi raizējamies par lieku kilogramu, jo skatuves kleitas ir šūtas precīzi pēc izmēra. Pētot vecās fotogrāfijas, kurās savulaik jutusies “par resnu vai vecu”, šodien viņa saprot, ka patiesībā izskatījusies brīnišķīgi, liekot aizdomāties par mūsdienu sabiedrības radīto iluzoro un nežēlīgo spiedienu uz sievietes ārējo izskatu. Lielākais kompliments mammai? Brīži, kad meitas nozog no skapja viņas drēbes vai patiesi paslavē par izvēlēto apģērbu.

“Man ir viss”

Tuvojoties Mātes dienai, Inga jautā, ko Ance sev šajos svētkos novēlētu. Dziedātāja noslēdz sarunu ar dziļu pateicību par to, kas viņai jau ir dots: “Es esmu priecīga, ka esmu piedzimusi ar to mammas kodu. Es nevaru pateikt, ko es varētu sev novēlēt, jo man jau viss ir. Man ir trīs lieliskas meitas, un es skatos, kā viņas ir laimīgas – tas ir mans lielākais prieks”.

Šī saruna ir atgādinājums katrai sievietei, ka būt labai mammai nozīmē spēt mainīties, atzīt savas kļūdas, smieties par neizdošanos un pats galvenais – mīlēt savus bērnus, ieklausoties sevī un dodot iespēju arī pašai atplaukt jaunās krāsās.

Mātes dienai veltīto sarunu sēriju atbalsta TELE2.