Bieži vien tieši bērni ir tie, kuri spēj uzdot vispatiesākos, negaidītākos un dziļākos jautājumus. Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, kura ikdienā radusi uzrunāt plašāku sabiedrību, sēžas intervējamās krēslā, lai atbildētu uz savas meitas Sāras rūpīgi sagatavotajiem jautājumiem. Sāra šai intervijai ir gatavojusies mēnešiem ilgi, gaidot īsto mirkli jau kopš vasaras izskaņas. Rezultātā ir tapusi sirsnīga un smiekliem piepildīta paaudžu saruna, kas atklāj gan bērnības atmiņas un jaunības dienu maksimālismu, gan dziļas dzīves atziņas.

Bērnības lauku burvība un dārza ravēšana dziesmu pavadībā

Saruna sākas ar mūsdienīgu tēmu – Sāra vaicā, kādas bija mammas sajūtas, sasniedzot pirmo tūkstoti sekotāju sociālajos tīklos. Inga atzīst, ka sākumā, protams, bijis prieks par cilvēku atbalstu un skaistajiem vārdiem, taču viņa pret to izturas ar veselīgu distanci, apzinoties, ka sociālo tīklu vidē mēdz būt arī viltus profili. Tomēr daudz spilgtākas par virtuālajiem sasniegumiem ir Ingas atmiņas par pašas bērnību, kas pavadīta laukos.

“Mums kūtī bija daudz visādu dzīvnieku – govis, cūkas, truši, ko es pati baroju, un vistas,” stāsta Inga. Saimniecībā vienmēr bijis arī kāds suns un kaķi, turklāt Inga jau no bērnības pratusi izslaukt govi. Īpaši siltas atmiņas viņai saistās ar tēta mammu, vecmāmiņu Birutu. Laikā, kad vecmāmiņām braukt ar velosipēdu nebija pašsaprotama lieta, viņa droši sēdusies uz riteņa, bet Inga ar savām divām māsām minušās viņai nopakaļ uz mežu. “Mēs lasījām visu, kas mežā atrodams – zemenītes, lācenes, mellenes, dzērvenes, brūklenes, gājām sēņot,” viņa atceras, piebilstot, ka mežā vienmēr paticis meklēt putnu ligzdiņas.

Meitenēm bērnībā netrūka arī radošuma, kā padarīt ikdienas darbus jautrākus. Kad kopā ar māsu Inesi bija jāiet ravēt dārzu, viņas šo ne visai aizraujošo nodarbi pārvērta par grandiozu koncertu. Viena māsa iejutās dziedātāju – Noras Bumbieres vai Žorža Siksnas – tēlos, kamēr otra viņu pieteica, plūca pļavā puķes, lai pasniegtu tās kā ziedu pušķi pēc uzstāšanās, un tad abas mainījās lomām. “Nezinu, kā tas dārzs beigās izravējās,” ar smaidu atzīst Inga.

Skolas gadi: kasetes pārtīšana un bailes no “gudro klases”

Sārai, kura aug digitālajā laikmetā, ir teju neiespējami iztēloties dzīvi bez interneta. Tāpēc Ingas stāsts par to, kā skolas laikā notika mūzikas vārdu pierakstīšana, viņai šķiet kā no citas pasaules. Inga atceras uzdevumu, kurā bija jāizvēlas dziesma un jāpieraksta tās vārdi. Viņa izvēlējās dziesmu “Dūdieviņš”. Tā vietā, lai ātri atrastu vārdus “Google”, Inga klausījās dziesmu kasetē, nepārtraukti to pauzējot un tinot atpakaļ. Lielākais izaicinājums bija saprast senvārdus, piemēram, “spārgalu vēdās”, kuru nozīmi viņa vakaros mēģināja atšifrēt kopā ar savu tēti.

Runājot par atzīmēm, Inga atklāj, ka sākumskolā mācījusies ļoti labi, taču lielākais pārbaudījums sākās pārejot uz 5. klasi. Skola nolēma apvienot visus sekmīgākos skolēnus vienā – “gudrīšu” klasē. Lai gan daudziem tas šķistu pagodinājums, Ingai tas radīja milzīgu stresu. “Es murgoju vasarā… man bija šausmīgs sapnis, ka es palieku bez saviem draugiem,” viņa atklāj, piebilstot, ka jaunajā klasē jutusies nelaimīga un nemaz ne tik gudra, kas ietekmējis viņas pašsajūtu līdz pat 9. klasei. Šī pieredze viņai likusi saprast, ka atzīmes nav galvenais. “Ja tu dabū skolā sliktu atzīmi, tad jāmācās labāk, bet jāsaprot, kāpēc tā notika… jāmācās ir sev, nevis atzīmei,” viņa vēlāk uzsver meitai.

Siltas atmiņas no skolas laikiem saistās arī ar garšām. Kamēr mājās lielākoties tika baudīti pašgatavoti ēdieni, piemēram, žagariņi un riekstiņi ar iebiezināto pienu, skolā lielākais kārums bija kartupeļu pankūkas ar krējumu, kuras Inga kopā ar draudzeni Zandu pirkusi par 18 santīmiem, reizēm atļaujoties pat dubultporciju.

Ceļš uz žurnālistiku un mīlestība preses namā

Pusaudžu gados Ingas lielais sapnis bija kļūt par izmeklētāju, iedvesmojoties no televīzijas seriāliem. Taču dzīve laukos un bailes, ka neizdosies atrast piemērotu skolu, lika lūkoties citā virzienā. Viņa pamanīja, ka vietējā laikrakstā “Staburags” žurnālisti saņem labu atalgojumu, turklāt padevās rakstīšana. Skolotāja Mārīte bieži vien klases priekšā kā paraugu lasījusi tieši Ingas sacerējumus.

Pēc vidusskolas Inga devās uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Universitātē žurnālistos. Viņas talants nepalika nepamanīts – jau iestājeksāmenos, kuros piedalījās dažādu mediju redaktori, viņai tika piedāvāts darbs. “Es sāku strādāt par žurnālisti 1. augustā, pirms vēl vispār biju sākusi mācīties,” Inga stāsta ar lepnumu. Darba vieta bija Preses nams, kur strādāja arī ziņu redaktors Kristaps – tagadējais Sāras tētis. Uz Sāras dzēlīgo joku, ka sievietes parasti ir gudrākas par vīriešiem, Inga sirsnīgi atbild, aizstāvot vīru: “Pateiksim, ka tētis bija gudrākais, jo tētis ir izcils!”. Tā Kristaps no Ingas priekšnieka kļuva par viņas dzīvesbiedru.

Studiju gadi un darba sākums Rīgā prasīja arī izturību. Lai ietaupītu naudu par sabiedrisko transportu, Inga bieži gāja ar kājām pāri Vanšu tiltam. Katru reizi, ejot pāri tiltam, viņa sev uzdevusi būtisku jautājumu: “Vai man joprojām patīk tas darbs un darba vieta?” Viņa sev bija apsolījusi – ja atbilde būs “nē”, viņa dosies prom, ko galu galā arī izdarīja, kad nomainījās uzņēmuma vadība un atmosfēra pasliktinājās. Šo spēju ieklausīties sevī un nepadoties grūtībās viņa labprāt ieteiktu arī citiem astoņpadsmitgadniekiem.

Capoeira, kļūdu pieņemšana un sevis mīlēšana

Dzīves laikā Inga ir daudz mācījusies gan no sevis, gan citiem, īpaši no saviem bērniem. Viena no svarīgākajām atziņām, ko viņa uzsver, ir spēja mīlēt sevi. “Reizēm man pašai liekas, ka es sevi nepietiekami mīlu… Manas paaudzes sievietēm vai cilvēkiem ir tā, ka viņi nežēlo sevi,” viņa atzīst, piebilstot, ka šobrīd cītīgi mācās par sevi rūpēties.

Liela nozīme ir arī spējai nebaidīties no kļūdām. Jaunībā viņai bijis ļoti svarīgi, ko citi par viņu padomās. Taču brīnišķīga pārvērtība notika, kad Inga pēc četrdesmit gadu sliekšņa sasniegšanas sāka trenēties brazīļu cīņas mākslā – capoeira. Treniņos pēkšņi tika prasīts mest kūleņus, “ritentiņus” un taisīt tiltiņus, ko viņa nebija darījusi kopš 19 gadu vecuma. “Es visu laiku tur kļūdos… bet skaistais ir tas, ka man nebija kauns,” viņa stāsta, uzsverot, ka caur neatlaidīgu treniņu un kļūdu pieņemšanu beigās izdodas sasniegt rezultātu.

Kad Sāra jautā par mammas superspējām, Inga smejoties sevi salīdzina ar Sniegbaltīti. Dzīvojot laukos Siguldas novada Morē, viņai bieži tuvojas meža dzīvnieki – zaķi, stirnas un brieži. “Man ir tāda sajūta, ka tās Mores dabas dievi mani mīl,” Inga saka, uz ko Sāra trāpīgi piebilst, ka mammu mīl arī “autostāvvietu dievi”, jo Ingai Rīgā vienmēr izdodas atrast brīvu vietu mašīnai.

Ģimenes tradīcijas kā lielākā vērtība

Visas sarunas caurviju motīvs ir ģimene. Sākot no bērnības bērnudārzā ar draugu Edgaru, kurš viņu vizināja ragaviņās , līdz pat brīdim, kad Inga pirmo reizi ieraudzīja savu meitu Sāru, nodomājot, cik viņa ir skaists bērniņš.

Inga uzsver, ka ģimenes tradīcijas ir tās, kas satur cilvēkus kopā. Gan lielie, ikgadējie notikumi, piemēram, sporta spēles laukos kopā ar radiem un draugiem, gan mazie ikdienas rituāli. “Man patīk, ka vakaros mēs visi ģimenē sanākam dzīvojamā istabā… sēžam, pļāpājam, atnāk kaķi un sunītis,” viņa ar mīlestību stāsta, atzīmējot, ka tieši šajās sarunās un kopīgajā grāmatu lasīšanā dzimst patiesā tuvība.

Nākamajām paaudzēm Inga novēl tieši šo prasmi – nevis sēdēt katram savā istabā vai viedierīcē, bet mācīties kopt ģimenes attiecības. “Turēt tās siltas un ciešas… to kā vērtību visu dzīvi,” viņa rezumē, norādot uz Sāras un viņas brāļu lieliskajām savstarpējām attiecībām. Šī saruna starp māti un meitu ir dzīvs apliecinājums tam, ka šī vērtība jau tiek veiksmīgi nodota tālāk.