Ikvienam no mums reizēm šķiet, ka dzīves scenāriji atkārtojas. Mainās partneri, darba vietas, pat valstis, bet problēmu kodols paliek nemainīgs. Mēs jautājam sev – kāpēc ar mani tā notiek? Atbildes uz šiem jautājumiem bieži vien nav meklējamas tikai mūsu pašu pieredzē. Klīniskā psiholoģe un ģimenes sistēmisko sakārtojumu konsultante Sanita Aišpure atklāj – mēs esam daudz ciešāk saistīti ar savu dzimtu, nekā spējam iedomāties. Mūsu neizskaidrojamās bailes, veselības problēmas un attiecību strupceļi bieži vien ir signāli, kas norāda uz paaudzēs neatrisinātām sāpēm.

Okeāns un zelta zivtiņa

Ģimenes sistēmiskie sakārtojumi ir salīdzinoši jauna pieeja mūsdienu psihoterapijā, taču tās ideoloģiskās saknes meklējamas sirmā senatnē, kad ciltis dzīvoja vienkopus un paaudžu saikne bija dabiski klātesoša. Mūsdienās mēs bieži uztveram sevi kā atsevišķas, izolētas vienības, taču, kā norāda Sanita Aišpure, ikviens no mums ienāk šajā pasaulē ar milzīgu neredzamu bagāžu.

“Mēs nākam no savas ģimenes sistēmas, un šī sistēma vienmēr sevi kaut kā organizē. Jebkura problēma, bērna uzvedības grūtības vai mūsu dzīves izaicinājumi patiesībā ir tikai simptomi – signāli, kas runā par visu sistēmu kopumā,” skaidro psiholoģe. “Šajā pieejā mēs neizceļam zelta zivtiņu no okeāna, bet paturam prātā, ka tā nākusi no šī lielā ūdens. Mēs skatāmies, kas notiek ar visu okeānu, un nedarām ar zivtiņu neko atsevišķi no tā.”

Mēs esam dziļi saistīti ar saviem vecākiem, vecvecākiem un senčiem, neapzināti nesot tālāk viņu neizstāstītos stāstus un neatrisinātos samezglojumus. Mūsu psihe ir ārkārtīgi lojāla dzimtai, un bieži vien mēs caur savu dzīvi izspoguļojam to, kas iepriekšējām paaudzēm bijis jānoklusē vai kam viņiem vienkārši nav pieticis kapacitātes.

Kailā patiesība un dzimtas noslēpumi

Bieži vien dziļāko dziedināšanu sniedz vienkārša, kaila patiesība – “just a naked truth”. Kad cilvēks uzzina savu patieso izcelsmi un vēsturi, psihe tiek vaļā no milzīga saspringuma. K.G. Jungs reiz teica: “Tas, ko mēs neapzināmies, veido mūsu likteni, un mēs to saucam par likteni.” Sanita uzsver, ka brīdī, kad mēs šo neredzamo mantojumu ieraugām un atpazīstam, tas pārstāj būt par fatālu nolemtību.

Viens no skaudrākajiem piemēriem ir ģimenes noslēpumi, īpaši adopcijas gadījumos, kad vecāki, vēloties bērnu pasargāt vai baidoties zaudēt viņa mīlestību, noklusē patiesību. Sanita atminas spilgtu gadījumu no darba bērnu psihiatrijā. Uz pieņemšanu atnāca vecāki ar 10–11 gadus vecu meiteni. Vecāki lūdza speciālistei: “Lūdzu, tikai nesakiet viņai, ka viņa ir adoptēta.” Taču, kad kabinetā ienāca meitene, viņa pateica ko prātam neaptveramu: “Es darīšu visu, kas jādara, tikai lūdzu nesakiet maniem vecākiem, ka esmu sapratusi, ka neesmu viņu bioloģiskais bērns. Es negribu, lai viņiem sāp.”

Bērni intuitīvi jūt, ja viņiem tiek slēpta patiesība, un šī dubultā realitāte, kurā visi viens otru mīl un sargā, rada milzīgu trauksmi un uzvedības problēmas. Bērns neapzināti sāk provocēt vecākus, testēt robežas, lai beidzot izvilktu virspusē savas patiesās saknes. Sistēmiskajā pieejā adoptētiem bērniem tiek mācīts, ka viņiem ir paveicies, jo viņi var saslēgties pat ar četrām dzimtām – gan ar to, kas devusi dzīvību, gan ar to, kas viņus izvēlējusies uzaudzināt.

Neauglība kā lojalitāte priekšteču sāpēm

Dzimtas traumas spēcīgi atbalsojas arī mūsu fiziskajā ķermenī. Piemēram, pāri, kuri gadiem ilgi izmēģinājuši visu, tostarp mākslīgo apaugļošanu, bieži vien ir izmisumā, nesaprotot neauglības cēloņus. Sistēmiskajā izpētē nereti atklājas traģiski pagātnes notikumi sievietes dzimtas līnijā.

“Pārskatāmā dzīves vēsturē sievietēm var būt nācies piedzīvot vardarbību. Psihe varbūt vēlētos uzticēties vīrietim, bet visa dziļākā būtība, viss ķermenis saka: ‘Es neņemšu tavu sēklu, es nelaidīšu tevi ar tik lielu varu pār sevi, jo citi vīrieši manas dzimtas sievietēm ir nodarījuši pāri,'” sāpīgās nianses atklāj eksperte.

Nervu sistēma vienmēr izvēlas drošāko ceļu un mēģina mūs pasargāt no apdraudējuma. Ja dzimtā ir pieredzētas izvarošanas vai sievietes ir mirušas dzemdībās, bailes burtiski ierakstās reproduktīvajos orgānos. Rezultātā var rasties anovulatori cikli, policistiskas olnīcas vai vienkārši neizskaidrojama nespēja ieņemt bērnu. Tāpat vietu, kurā grib ienākt jauna dzīvība, bieži vien jau ir “aizņēmis” kāds izslēgtais dzimtas loceklis – abortēti bērni, ārlaulības atvases, par kuriem ģimenē ir bijis aizliegts runāt.

Nauda, slimības un izdzīvošanas programmas

Pārsteidzoši, bet arī mūsu attiecības ar finansēm un veselību bieži sakņojas dzimtas pieredzē. Sanita min piemērus, kad cilvēki apzināti vēlas nopelnīt vairāk, taču nauda burtiski izbirst caur pirkstiem kā smiltis. Tiklīdz parādās labklājība, cilvēku pārņem milzīga trauksme.

Izpētot ģimenes vēsturi, atklājas padomju represiju sekas. Vecvecāki bijuši turīgi saimnieki, kurus tieši viņu labklājības dēļ izsūtīja uz Sibīriju vai nošāva. Dzimtas izdzīvošanas programma nākamajām paaudzēm tādējādi nodod spēcīgu signālu: “Mazāk ir drošāk! Neizlec, iekļaujies masā, jo nauda nozīmē nāves briesmas.”

Līdzīgi ir ar veselību. Zems asins recēšanas faktors bērnam var liecināt par dzimtas sievietēm, kuras savulaik noasiņojušas dzemdībās. Neizskaidrojamas alerģijas runā par noklusētām jūtām un pārkāptām robežām. Pat mūsu izvēlētās profesijas nav nejaušas – mēs bieži vien kļūstam par to, kas bijis izdzīvošanas jautājums mūsu bērnībā. Bērns, kurš bijis buferis un mediators starp mūžīgi strīdīgiem vecākiem, vēlāk kļūst par izcilu juristu vai vadītāju, nemitīgi mēģinot samierināt konfliktējošus departamentus. Viņam šī spēja kļūst par “supervaru”, taču bieži vien tā apgūta ar “asiņu garšu mutē”.

Atdot vecākiem to, kas ir viņu

Viena no smagākajām un vienlaikus atbrīvojošākajām terapijas daļām ir patiesa pieaugšana un atdalīšanās no vecākiem. Bērnībā mēs esam pilnībā atkarīgi no saviem aprūpētājiem. “Visas citas dzīvās būtnes – kaķēni, stārķēni – diezgan ātri spēj par sevi parūpēties. Bet cilvēkbērns nevar,” atgādina psiholoģe. Tāpēc bērnam veidojas instinkts nesadusmot un nesāpināt vecākus, lai nezaudētu piederību un izdzīvotu.

Taču, kad bērns pieaug, viņam ir jāspēj nostāties pašam uz savām kājām, ar cieņu pieņemot to, ko vecāki spējuši dot. Bieži mēs esam pilni pretenziju – kāpēc mamma nemīlēja vairāk, kāpēc tētis nebija klātesošāks?

“Ir jāsaprot, ka vecākiem piedzimstot, netiek iedots pilns rezerves detaļu komplekts un pamācība. Viņi iedod tik, cik viņiem ir. Mums liekas – kāpēc es nedabūju visu klaipu? Bet viņai bija tikai tas mazais kancītis, ko viņa arī atdeva, un divas paaudzes pirms viņas pat to nebija redzējušas,” uzsver Sanita.

Problēmas sākas tad, kad ģimenē notiek lomu sajaukšanās jeb parentifikācija – bērns kļūst par vecāku savam vecākam. Tas bieži notiek ģimenēs ar atkarībām vai emocionālu aukstumu starp partneriem. Meita kļūst par labāko draudzeni un “otro partneri” savai mammai, vai tēva glābēju. Rezultātā šī sieviete vēlāk savā dzīvē nespēj izveidot pašas ģimeni vai darbā atduras pret “stikla griestiem”, jo viņas iekšējais uzstādījums ir mūžīgi būt otrajā plānā – būt glābējai, nevis galvenajai personai savā dzīvē. Psiholoģe atgādina skaudru patiesību: “Tajā brīdī, kad tu griezies, lai glābtu vecākus, tu esi ar muguru pret saviem bērniem.”

Pārmaiņu dekonstrukcija un ceļš uz dziedināšanu

Ieraudzīt šos scenārijus reizēm ir vieglāk nekā tos mainīt. Pārmaiņas nozīmē nojaukt ierasto konstrukciju, un tas psihei ir ārkārtīgi biedējoši. Cilvēks, kurš beidzot novelk robežas un atsakās būt dzimtas glābējs, var izjust milzīgu vainas apziņu, piederības zudumu un sociālu izolāciju. Mainās pat draugu loku dinamika, jo, atsakoties spēlēt veco lomu (piemēram, vairs nepiedaloties piektdienas vakaru žēlošanās rituālos), rodas īslaicīgs tukšums un vientulība.

Saskaroties ar šo patiesību, cilvēka ķermenis bieži vien reaģē fiziski – uzrodas temperatūra vai vīrusi, jo psihe atslēdz kontrolierus, lai pārstrādātu dziļos emocionālos failus. Nāk arī asaras, kuras reizēm pat nav paša cilvēka, bet gan neizraudātas dzimtas sāpes.

Taču šim smagajam dekonstrukcijas posmam ir brīnišķīgs mērķis. Kad esam pieņēmuši savu izcelsmi ar cieņu un novilkuši veselīgas robežas, sistēma sāk pārkārtoties. Notiek brīnumi – atjaunojas komunikācija ar atsvešinātiem ģimenes locekļiem, uzlabojas bērnu veselība, atraisās karjeras potenciāls. Kā uzsver Aišpure: “Traumētie iet un traumē nākamos, bet dziedinātie – dziedina nākamos. Vienkārši ar to, ka viņi sāk rīkoties un dzīvot savādāk.”

Drošība un pieņemšana

Sarunas noslēgumā Sanita Aišpure ģimenēm dod vienkāršu, bet spēcīgu padomu – samazināt spiedienu būt perfektiem. Mūsu bērniem nav vajadzīga sterila un neirotiski kontrolēta vide, viņiem nav obligāti nepieciešami restorāni vai ideāli apstākļi. Viss, kas bērnam nepieciešams, lai atraisītu savu potenciālu, ir vecāku emocionālā pieejamība un drošība.

Ja savā dzīvē pamanāt atkārtojamies vienus un tos pašus sāpīgos scenārijus, ir vērts apstāties un saprast – iespējams, šis stāsts vispār nav sācies ar jums. Atpazīstot un ar cieņu iedodot vietu savas dzimtas pagātnei, mēs iegūstam iespēju uzrakstīt paši savu, jaunu un daudz brīvāku dzīves scenāriju, vienlaikus uzdāvinot šo brīvību arī saviem bērniem.