Dzīvesziņa digitālajā laikmetā: saruna ar Julgī Stalti par piederību, ģimenes spēku un atgriešanos pie sevis

Maijs ir īpašs mēnesis – dabas atmošanās laiks, kurā caurvijas gan Mātes diena, gan Starptautiskā ģimenes diena. Tas ir brīdis, kad dabiski gribas pievērsties savām saknēm, piederībai un savstarpējām attiecībām. Šajā kontekstā jo īpaši vērtīga ir saruna ar folkloristi un folkloras kopas “Skandinieki” vadītāju Julgī Stalti. Viņas skatījums uz mūsu senču viedumu nav iestrēdzis pagātnē; gluži pretēji – tas piedāvā ļoti praktiskus, psiholoģiski ietilpīgus un dziedinošus instrumentus, kā izdzīvot un saglabāt savu patieso būtību mūsdienu izaicinošajā, ekrānu un straujā ritma piesātinātajā ikdienā.

Folklora nav muzeja eksponāts, bet gan dzīves psiholoģija

Ļoti bieži sabiedrībā valda stereotips, ka folklora ir kaut kas tāls un arhaisks – asociācija ar prievītēm, pastalām un dziļu, nemodernu senatni. Julgī šos pieņēmumus atspēko ar pārliecību: “Tās ir absolūtas muļķības, jo folklora – tā ir dzīvesziņa, kura pamatojas tūkstošgadīgās atziņās, kas pie tam mantotas no tavas pašas tautas, nevis no kādām svešām tautām”. Mūsdienās cilvēki bieži dodas pasaulē, meklējot dažādas garīgās prakses un sagrābstot idejas no citām kultūrām, bieži vien to darot tikai “ķeksīša pēc”. Taču visa nepieciešamā gudrība mums jau ir ielikta šūpulī – tādā līmenī, kā ar mums runā mūsu pašu zeme.

Šī senā zināšana nekādā veidā nepretojas digitālajam laikmetam un netraucē digitālajai pratībai. Tā papildina moderno ikdienu, ļaujot vecajām atziņām tikt piedzīvotām arvien jaunā veidā. Tautasdziesmas nerunā par kādu ideālu, no realitātes atrautu pasauli. “Tas ir par visu,” uzsver Julgī. “Gan par skumjām, gan par traģēdijām. Gan par izmisumu, gan par prieku, gan par spēju dalīties, spēju strādāt, spēju pārtapt”. Viņa norāda, ka ikviens dzīves notikums šajā ceļā ir iespēja mācīties: “Tu saproti, cik tu esi pašā ceļa sākumā, un cik daudz tu vari uzzināt katru dienu. Un tad, kad tu dzīvo savā zemē ar savu saules ciklu, kad tu sarunājies ar dabu, un tev ir tāda neatņemama piederības sajūta, tā ir fantastiska bagātība”.

Faktiski visas mūsu senās tradīcijas balstās dziļā psiholoģijā. “Kā tikt no skumjām vaļā, kā no bēdām, kā atbrīvoties no liekā… ja tu to apzinies, pastaigā pie psihologa, pie psihoterapeita, tad nodarbojies ar folkloru un saproti, ka, oh, tas viss ir tur!” smaidot atklāj folkloriste.

Mātes un bērna saruna, kas sākas vēl pirms dzimšanas

Gaidot bērniņu, topošās mātes saruna ar mazo dzīvību aizsākas jau puncī. Julgī atceras, ka pati saviem bērniem ir daudz dziedājusi jau grūtniecības laikā, daloties ar to, kā viņa jūtas un kāda ir šī pasaule. Tas ir dabisks un abpusējs dialogs, kurā domām un jūtām ir milzīga nozīme. Pārsteidzoši, bet bērns jau pirms dzimšanas pats zina, ko viņam tajā brīdī vajadzētu nodziedāt, un māte to intuitīvi sajūt.

Interesanti, ka bērnībā pašu Julgī midzināja ar ļoti nopietnām jūras dziesmām, kas stāstīja par bāliņiem, kuri iet bojā, un par viņu gaidīšanu mājās. Lai gan teorētiski tās nav tradicionālas bērnu šūpuļdziesmas, viņa atzīst, ka tieši šis dziedājums viņā ieaudzināja ārkārtīgi dzīvu un dziļu emocionalitāti. Savukārt, gaidot savu pirmdzimto dēlu, kura saknes pa pusei ir igauņu, Julgī pat īpaši pētīja igauņu kultūru un sarakstīja ar roku veidotu, ilustrētu šūpuļdziesmu grāmatu, ko vēlāk, 25 gadu vecumā, viņam uzdāvināja.

Cik ļoti bērni uztver pasauli savā, maģiskā veidā, lieliski atspoguļojas kādā Julgī dēla bērnības stāstā. Kad zēnam bija četri gadi un viņš uzdeva klasisko jautājumu “Kā es rados?”, zēns pats piedāvāja savu, neatkārtojamu versiju: “Viņš iemeta zirnīti zupā. Māmiņa viņu apēda, un tad debesīs bija konkurss. Un tad mēs vinnējām, un es jau piedzimu”. Mātei šie vārdi – “mēs vinnējām” – trāpīja tieši sirdī. Šī apziņa, ka bērni mūs izvēlas un nāk pie mums kā liela uzvara, piepilda ar milzīgu pateicību un svētību.

Krustabas, atbildība un apzināta piederības radīšana

Kad bērns ienāk pasaulē, viņa uzņemšana dzimtā ir īpašs notikums. Krustabas ir brīdis, kad bērnu sveic un apstiprina piederīgu šai saulei. Julgī uzsver krustvecāku milzīgo nozīmi – tā nav formāla loma, kurā pietiek piezvanīt trīsreiz gadā un pasniegt dāvanu. Krustvecāki uzņemas atbildību par cilvēkbērna dzīvi gluži kā otri vecāki. Senatnē krustvecākus apzināti izvēlējās no citām saimēm, lai paplašinātu savu ģimeni un iedotu bērnam tās labās īpašības un vērtības, kuras nes izvēlētie cilvēki.

Šis rituāls pieprasa ārkārtīgu klātesamību. “Viss, ko tu tajā laikā domā, kā tu sper soli, ko tu runā, kā tu smaidi vai uzvedies, tas viss ietekmēs bērna mūžu,” skaidro Julgī. Šī apzinātība un atbildības sajūta audzina cilvēkos nevēlēšanos būt paviršiem vienam pret otru ne domās, ne vārdos, ne darbos. Pat pieauguši cilvēki mūsdienās nereti jautā, vai var rīkot krustabas sev, un atbilde ir apstiprinoša – ja cilvēkam nepieciešams spēcīgāks atspēriens un saikne ar savu dzimtu, tas ir iespējams un ļoti vērtīgs.

Taču piederības sajūta nerodas pati no sevis – tas ir darbs. Īpaši mūsdienās, kad, meklējot piederību un atzinību, mēs “lidināmies apkārt” un patveramies digitālajā pasaulē. “Tā ir fantastiska dzīves augstskola būt piederīgam, jo tas nenozīmē, ka tu vienkārši eksistē. Tas no tevis prasa tavu atdevi,” pārliecināta ir folkloriste.

Kā šo saikni uzturēt ģimenē, it īpaši laikā, kad bieži pat pie pusdienu galda katrs sēž savā ekrānā? Julgī iesaka pārņemt seno lībiešu “vešprāig” jeb krēslas stundas tradīciju. Tas ir īss, pārejas mirklis starp dienas skrējienu un vakara cēlienu, kad ģimene apstājas un vienkārši parunājas. Nav vajadzīga pat stunda – pietiek ar īsu mirkli, lai paskatītos acīs, pajautātu, ko katrs darījis, kā jūtas un ko plāno tālāk. Šis mazais, cilvēcīgais pieskāriens reālajai dzīvei ir vitāli nepieciešams katrā mājā.

Aizsardzība pret stresu un negatīvo enerģiju

Kā pasargāt sevi no ārējās pasaules stresa, “skauģiprāta” un citu cilvēku negatīvās ietekmes? Mūsu senčiem bija spēcīgas vizualizācijas tehnikas. Piemēram, dzīvības simbols – ola. Ja paņemsi jēlu olu rokā un mēģināsi to vienmērīgi saspiest no visām pusēm, tas nebūs iespējams. Tāpēc, nonākot psiholoģiska spiediena apstākļos, Julgī iesaka iztēloties sevi kā olas dzeltenumu, kuru apvij sargājošais baltums un čaumala. Cita spēcīga prakse ir vizualizēt zelta dzīparu – gaismas mūri –, kas tiek apvilkts sev apkārt un kas atstaro visu negatīvo, neļaujot tam tikt klāt. Bet brīžos, kad kāds ļoti mērķtiecīgi “šņāc virsū savas idejas”, atliek iedomāties spoguli, kurš visu raida atpakaļ.

Ļoti svarīgi ir mācīties palaist vaļā lieko. Vairumā latviešu tradicionālo rituālu ir klātesoša uguns, jo tā ir stihija, kas transformē. Rituāla laikā, lai atbrīvotos no tā, kas velkas līdzi no iepriekšējā dzīves posma – noguruma, dusmām, īgnuma vai nepateiktiem vārdiem –, tas tiek nosaukts vārdā un iemests ugunī. “Tavam prātam ir jāsaņem šie signāli, ka tu tam saki NĒ. Apzināti tam saku nē,” skaidro Julgī. Tāpat kā pilnā krūzē nevar ieliet jaunu saturu, pirms nav izliets vecais, arī mums ir jāatjauno sava iekšējā telpa.

Brīžos, kad tuvojas kāds ļoti svarīgs pasākums vai atbildīgs brīdis, kurā jūtamies pakļauti vērtējumam, Julgī izmanto senu un stipru spēka formulu: “Man kažoka nav. Man nav tā liekā. Man neviens nevar uzlikt neko lieku. Es esmu es, es esmu patiesa, un es varu to izdarīt”. Šie vārdi acumirklī atgriež pie sevis un iedod nepieciešamo stabilitāti.

Neredzamais enerģijas kamoliņš un atgriešanās pie sevis

Mēs esam aizmirsuši, kā ir būt divvientulībā ar dabu. “Mēs nemākam būt paši ar sevi. Tas nozīmē, ka mēs sevi cenšamies atrast citos. Tāpēc arī tās digitālās ceļošanas, mēs sevi nemeklējam sevī,” brīdina folkloriste. Lai atkal sadzirdētu sevi, ir jāiziet dabā un jāsaglabā absolūts klusums, ļaujot norimt ikdienas problēmu trakumam.

Viena no skaistākajām un praktiskākajām lietām, ko Julgī piedāvā mūsdienu steidzīgajiem cilvēkiem (un īpaši vecākiem), ir “netaustāmā kamoliņa tīšana”. Gaisā ap mums ir liels daudzums neizmantotas brīvās enerģijas. Ja ar ieliektiem un saspringtiem pirkstiem priekšā sev sāksi ātri, ātri tīt iedomātu kamolīti, jau pavisam drīz sajutīsi, kā gaiss starp pirkstiem sabiezē, kļūstot līdzīgs tādam kā sviestiņam. Šo enerģijas lādiņu var paņemt sev vai nodot bērnam brīdī, kad viņš ir niķīgs, noguris vai nobijies no kāda pārbaudījuma. Tas uzreiz izsauc smaidu un nomierina. Taču Julgī atgādina svarīgu audzināšanas likumu: “Ja tu gribi, lai tavs bērns kaut ko dara, tas ir jādara tev. Tev ir jārāda šis piemērs”. Bērnus nevajag stumt sev pa priekšu, bet gan iedvesmot, pašiem esot miera un spēka avotam.

Sarunas noslēgumā Julgī dalās ar skaistu senlībiešu mītu par pasaules radīšanu. Tajā stāstīts par ūdens putnu, kas Lielajā sākumā ienirst kosmiskajos ūdeņos un iznes trīs olas, no kurām rodas saule, mēness un pasaule. Šis cikliskais process norisinās nepārtraukti – mēs katru dienu pārradām pasauli no jauna caur bērna piedzimšanu, jaunas idejas rašanos un mūsu attiecībām.

Un neatkarīgi no tā, kādi vēji plosās ārpusē, mīlošas mātes klātbūtne spēj nomierināt jebkuru bēdīgu sirdi. Dziedot bērnam pirms miedziņa, bieži vien aizmirstas pareizie vārdi, bet tas nemaz nav svarīgi. “Dziedi, dziedi, jo tā ir tava šūpuļdziesma,” iedrošina Julgī Stalte. “Nemēdz būt nepareiza dziesma. Nekad.”  Šī beznosacījumu mīlestība un spēja būt patiesi klātesošiem – tas arī ir pats lielākais un nepārtrauktākais dzimtas rituāls.

Mātes dienai veltīto sarunu sēriju atbalsta TELE2.