Kāpēc ir svarīgi nosaukt lietas īstajos vārdos? Vai digitālajā laikmetā mēs nezaudējam spēju sarunāties un fantazēt? Un kāpēc vecākiem nevajadzētu baidīties lasīt bērniem priekšā, pat ja balss dreb? Par valodu, lasīšanu un dzīves garšas atgūšanu sarunājas aktrise, runas pedagoģe un grāmatu autore Zane Daudziņa un “Latvijas Vecāku organizācijas” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Sāksim ar identitāti. Tu esi sarakstījusi grāmatas, bet kautrējies sevi saukt par rakstnieci. Kāpēc tā?

Zane Daudziņa: Jā, man ir liela pietāte pret šo vārdu. Mana pirmā izglītība ir filoloģija, un es zinu, ko nozīmē būt īstam rakstniekam. Tāpēc es labprātāk izvēlos apzīmējumu “grāmatu autore”. Reiz televīzijā mani gribēja pieteikt ar visiem iespējamajiem tituliem, bet tas saraksts izvērtās garāks par pašu sarunu un, manuprāt, tikai nobiedē skatītāju. Esmu cilvēks, kurš raksta, runā un domā par valodu.

Valoda un runa ir tava ikdiena. Kā tu definētu – kas ir valoda cilvēka dzīvē?

Gatavojoties šai sarunai, es nonācu pie atziņas, kas man pašai ļoti iepatikās – valoda ir tautas asinsrite. Ja domājam tādās kategorijās, tad cilvēka dzīvē valoda ir fundamentāls pamats. Tā ir dzīvības elements, bez kura dzīve pārvēršas tikai par eksistenci. Kolīdz iztrūkst spējas izteikties vai uztvert, cilvēks kļūst par tādu kā “dārzeni”, kurš nespēj pilnvērtīgi reflektēt par apkārtējo vidi. Tā ir neatņemama cilvēciska kategorija, kas ir jāapzinās un jālolo.

Tātad valodas bagātībai ir milzīga nozīme dzīves kvalitātē?

Noteikti. Mani vienmēr pārsteidz un reizē biedē, ja pamanu, ka cilvēks var izdzīvot ar 200 vārdu krājumu. Liela daļa komunikācijas tad sastāv no reakcijām, skaņām un emociju paušanas, nespējot lietas nosaukt vārdos. Atceros tēlu no “Divpadsmit krēsliem” – Elločku Ščukinu, kura lieliski tika galā ar vīriešiem un dzīvi, izmantojot niecīgu vārdu krājumu un frāzes kā “liecies mierā”. Bet tas nav etalons. Valodas noplicināšanās ir bīstama.

Mēs varam dzīvot dažādi. Varam nopirkt flomāsteru komplektu ar četrām krāsām un iztikt ar to, kas ir. Bet mēs varam nopirkt komplektu ar 36 toņiem, jaukt tos un miksēt. Bagāta valoda ļauj reflektēt pasauli dziļāk, niansētāk, nevis plakani un prasti.

Mūsdienās liels izaicinājums ir digitālā vide. Kā tā ietekmē mūsu spēju domāt un runāt?

Manā jaunībā bija modē būt intelektuālim – tādam, kurš lasa, domā pats, rok dziļāk. Šobrīd, digitālajā laikmetā, mēs visi klikšķinām un “skrollējam”. Cilvēks kļūst par marioneti, kuru rausta aiz aukliņām. Arī es neesmu bez vainas – esam kļuvuši atkarīgi no savām ierīcēm, ņemam tās līdzi pat uz labierīcībām. Tas degradē lasīšanas ieradumus.

Digitālā vide ir kairinoša un ievelkoša – tur viss mirkšķinās, mainās: te gorilla piedzemdē mazuli, te kāds lec no tramplīna, te politikas jaunumi. Mums netiek ļauts garlaikoties, un līdz ar to mēs pārstājam domāt paši.

Nesen runāju ar logopēdi, kura teica – mūsdienu bērniem trūkst fantāzijas. Lai uzzīmētu mežu, bērns uzzīmē vienu koku. Viņa to saista ar valodas vidi ģimenē.

Tas ir traģiski. Ja bērnam jau no mazotnes priekšā ir ekrāns ar gataviem, straujiem sižetiem, viņam nav iespējas pašam “štukot” un radīt no nekā. Ja bērns nav bijis reālā mežā, viņam “mežs” ir tikai plakans jēdziens – koks. Viņš nezina, ka tur ir sūnas, sēnes, skujas, zaļš laukums.

Vecāku aizņemtības dēļ bērni bieži tiek apzagti – viņiem nav iespējas dabā aplūkot vardi, vērot spāres vai redzēt, kā no aira notek ūdens lāse. Tieši šajos brīžos, kad vecāks komentē redzēto (“Skat, kāds ziediņš!”, “Re, kur vāze!”), attīstās valoda. Mans tētis mani nēsāja uz rokām un visu laiku stāstīja, ko mēs redzam. Tāpat darījām ar manu dēlu, un viņš sāka runāt teikumos vēl pirms divu gadu vecuma.

Mēs daudz runājam par priekšā lasīšanu. Vai tu saviem bērniem lasīji?

O, jā! Es gan lasīju, gan dziedāju. Tas bija mūsu rituāls pirms miega līdz pat brīdim, kad dēliem bija jau astoņi un desmit gadi. Lai gan vēlāk ar to lasīšanas kāri gāja dažādi, esmu pārliecināta, ka tieši šie vakari ir iemesls, kāpēc maniem bērniem ir bagāta valoda. Viņi spēj izteikties tā, it kā būtu izlasījuši milzīgu daudzumu grāmatu, pat ja skolas laikā literatūra nebija mīļākais priekšmets.

Ko tu teiktu mammām, kuras saka: “Es nelasu bērnam priekšā, jo neprotu lasīt skaļi”?

Tas ir tāpat kā teikt: “Es nemāku elpot, jo neesmu aizdomājusies, kā to darīt.” Vienkārši dari! Paņem grāmatu un mēģini. Pirmajā reizē varbūt stostīsies, jutīsies neveikli, bet bērnam nevajag aktiermākslas paraugdemonstrējumus. Bērnam vajag tavu balsi, tavu klātbūtni un to saikni.

Mēs sev nozogam dzīvi, baidoties būt neveikli. Ir jākāpj ārā no rāmjiem, no tās “kastes”. Mana pasniedzēja Anita Načisčione reiz lika uzzīmēt punktus kastītē un tos savienot – to nevarēja izdarīt, neizejot ārpus rāmja. Tāpat ir ar lasīšanu. Ļauj sev kļūdīties, ļauj bērnam tevi izlabot. Tas ir dzīvs process.

Turklāt tā ir nedalīta uzmanība – laiks tikai jums diviem.

Tieši tā. Bērns jūt to strāvojumu, to mieru. Es atceros, kā bērnībā liku savai tantei simto reizi lasīt “Pepiju Garzeķi”. Viņa bija nogurusi, reizēm pat iemiga vai izlaida rindkopas, un es viņu laboju. Bet tas man iemācīja ne tikai mīlestību pret stāstiem, bet arī deva pirmo sajūtu, ka es varu ietekmēt procesus, vadīt situāciju. Vízma Belševica ir teikusi – ja bērns grib vienu grāmatu 15 reizes, tad jālasa 15 reizes, jo katru reizi viņš tur atrod kaut ko jaunu.

Kādas konkrētas lietas ģimenes var darīt ikdienā, lai veicinātu valodas attīstību un iztēli?

Ir daudz vienkāršu un aizraujošu vingrinājumu, ko var darīt jebkur – mašīnā, pastaigā, mājās.

“Ko tu redzi?”: braucot mašīnā vai sēžot sastrēgumā, sauciet visu, ko redzat aiz loga. Nevis vienkārši “koks, stabs”, bet detalizēti – “sarkans jumts, ieplaisājis asfalts, vīrs ar hūti”. Tas trenē vērību un paplašina vārdu krājumu.

Melošana acīs skatoties: tas bērniem ļoti patīk. Skaties uz ābolu un saki: “Tā ir majonēze.” Skaties uz glāzi un saki: “Žirafe.” Tas, ka tu redzi vienu, bet nosauc citu, ļoti veicina iztēli un fokusēšanos.

Alfabēta spēle: viens skaita alfabētu, otrs saka “stop”. Uz burta “K” jāsauc vārdi. Mēs ar vīru reiz gājām gar jūru piecas stundas un spēlējām šo spēli – izrādās, var atrast vārdus, par kuriem nekad nebiji iedomājies.

Absurda stāsti: Spēle “Jā, un…”. Piemēram: “Brauksim uz Parīzi.” Otrs saka: “Jā, brauksim uz Parīzi un uzkāpsim Eifeļa tornī.” Trešais: “Jā, uzkāpsim tornī un lēksim lejā.” “Jā, lēksim lejā un ēdīsim kebabus.” Tas ļauj iztēlei aizlidot pilnīgā kosmosā, bez loģikas ierobežojumiem.

Bet ko darīt, ja pusaudzis pārstāj lasīt? Vai ir iespējams atgūt interesi?

Ir vērts riskēt. Manam vecākajam dēlam vidusskolas vecumā parādījās interese par pieaugušo dzīves “aizliegtajiem augļiem”. Es nolēmu iet uz visu banku un iedevu viņam Venedikta Jerofejeva “Maskava–Gailīši”. Tas ir stāsts par inteliģentu alkoholiķi, pilns ar absurdu, humoru, bet arī dziļu smeldzi un bagātu valodu. Tas nostrādāja! Interese par literatūru atgriezās.

Ar jaunāko dēlu bija kuriozs ar Šerloku Holmsu. Viņš lasīja un brīnījās par “drukas kļūdām”. Viņš rāda man tekstu: “Viņš bija nule atnācis.” Dēls nesaprata, kāpēc tur rakstīts “nule” (viņš domāja – nulle), nevis “tikko”. Tā caur grāmatām viņi uzzina vārdus, kas ikdienas sarunvalodā vairs netiek lietoti.

Noslēgumā – kas būtu tas galvenais novēlējums vecākiem, lai mājās valdītu valodas bagātība?

Pirmkārt, sarunājieties. Ne tikai par sadzīvi, bet par sajūtām. Valoda ir saistviela, kas mūs tuvina. Ja mēs runājam, mēs dzirdam otra balss intonāciju, saprotam, vai otrs ir priecīgs vai nīgrs. Īsziņas un emocijikonas to nespēj aizstāt.

Otrkārt, lai mājās ir grāmatas. Fiziskas grāmatas. Papīram ir sava enerģētika, un lapu pāršķiršana attīsta sīko motoriku, kas ir saistīta ar smadzeņu darbību. Grāmata ir inteliģences simbols. Es novēlu katram jaunam cilvēkam būt inteliģentai būtnei ar savu garīgo vertikāli. Tā ir tā “palma”, pa kuru rāpties dzīvē uz augšu – tuvāk saviem sapņiem un tuvāk saviem mīļajiem.

Pasaku festivāls 2026 

Norises laiks: sestdien, 21. martā, no plkst. 12.00 līdz 16.00

Norises vieta: Rīgā, Tallinas kvartāla Angārā un Koncertzālē 

Ieeja: bez maksas

Pasaku festivālu līdzfinansē: Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija

Pasaku festivālu gaidot

Saruna ar Zani Daudziņu notiek, gaidot pirmo Pasaku festivālu. Tas būs līksmības, stāstu, fantāzijas un joku pilns pasākums, ko mēs, Latvijas Vecāku organizācija, rīkojam, lai rosinātu vecākus veidot valodas bagātu vidi mājās. Tas ir, sarunāties, dziedāt, stāstīt stāstus, uzklausīt, kopā fantazēt, citiem vārdiem – lai runa mājās čalot čalo! Tāpat iedrošinām saviem bērniem lasīt priekšā pēc iespējas agrākā vecumā – pat ja mazais pats vēl neprot pateikt ne zilbes. Jo tieši valodas bagāta vide ir tā, kas palīdz bērnam iemācīties runāt, vēlāk lasīt, kā arī izteikt sevi un savas domas vārdos. 

Kas gaidāms pirmajā Pasaku festivālā?

Teātra izrādes lieliem un arī pavisam maziņiem, sadziedāšanās, improvizācija, pasaku priekšā lasīšana un to kopīga spēlēšana, pasaku valstības radīšana un savu tēlu veidošana, ucināmo dziesmu mācīšanās vecākiem kopā ar mazuļiem, kā arī pārsteigumi un jautrība! Lielus un mazus apmeklētājus aicinām ierasties savos mīļākajos pasaku vai multfilmu tēlos, lai festivālu kopīgi izkrāsotu jo īpaši košu! Ja būsit ieradušies bez maskas, to varēsit izveidot uz vietas.

  • Dziesmu improvizācija kopā ar mūziķi Miku Frišveldu
  • Režisores Lienas Šmukstes izrāde “Figūras” (“Cēsu Mazais teātris”, izrāde pašiem mazākajiem)
  • Režisores Antras Leites-Straumes izrāde “Soliņš un Miskaste” (no “Latvijas skolas soma” programmas, izrāde piemērota 1. –3. klases skolēniem)
  • Vecākiem un mazuļiem ucināmo dziesmu mācīšanās kopā ar folkloristi Ilgu Reiznieci
  • Pasaku priekšā lasīšana un līdzi spēlēšana 
  • Un daudzi citi priekšnesumi un pārsteigumi!

Pirmais Pasaku festivāls ir sākums jaunai tradīcijai – vietai un laikam, kur ģimenes var piedzīvot, cik liela nozīme ir kopā būšanai, stāstiem un valodai. Pasakas vienmēr ir bijušas veids, kā nodot vērtības, mierināt, iedrošināt un satuvināt, un festivāls aicina šo pieredzi atgriezt ģimenes ikdienā. Mēs vēlamies atgādināt, ka priekšā lasīšana nav tikai par grāmatām – tā ir par uzmanību, sarunu, tuvību un drošības sajūtu, ko bērns saņem, esot kopā ar savu pieaugušo.

Pasaku festivāls būs vieta, kur stāsti atdzīvojas, kur bērni var piedzīvot valodas skaistumu un kur vecāki gūst iedvesmu vienkāršiem, bet nozīmīgiem mirkļiem mājās. Tā ir iespēja kopā radīt atmiņas, kas turpinās arī pēc pasākuma – vakaros, kad tiek atvērta grāmata un sākas jauns stāsts.

Pasaku festivāls un visas aktivitātes tajā ir bez maksas. Pasākums var tikt fotografēts un filmēts.