Rīgā, kultūrtelpā “Hanzas perons”, pulcējot vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas, norisinājās vecāku un skolu konference “Pamats”. Uz skatuves kāpa “Uzvediba.lv” un biedrības Latvijas Autisma apvienība vadītāja Līga Bērziņa, lai dalītos atziņās par to, kā rīkoties situācijās, kad bērnam mācībās neveicas tik raiti, kā gribētos. 

Nerespektē autoritāti vai vienkārši uzdod jautājumus?

Savu uzrunu Līga Bērziņa iesāka ar stāstu par kādu zēnu, kurš mācījās speciālajā izglītības programmā, kas paredzēta bērniem ar mācīšanās grūtībām. Vecāki skolā nemitīgi uzklausīja vienu un to pašu: puika ir gudrs, bet pilnīgi neprot uzvesties. Skolēna dienasgrāmata un e-klase bija pilna ar piezīmēm, kurās regulāri parādījās pārmetumi par to, ka bērns neciena pieaugušos un nerespektē pedagogu autoritāti.

Taču realitātē zēns pieaugušajiem uzdeva vienkāršus, loģiskus jautājumus. Viņš vaicāja: “Kāpēc mums ir jāsēž uz cietiem krēsliem, bet pedagogs sēž mīkstā krēslā uz ratiņiem?”. “Kāpēc pedagogs uz mums var kliegt, bet mums ir jāsēž klusu?”. “Kāpēc pedagogs var staigāt apkārt, bet mums ir jāsēž ar taisnām mugurām?”. Šie patiesībā ļoti elementārie un pamatotie jautājumi pieaugušajos radīja apdraudējuma sajūtu, kas ātri vien pārauga konfliktos. Skolotāji jutās ignorēti un necienīti, tādēļ uz skolu regulāri tika saukti vecāki. Tur viņus sagaidīja vesela komisija – pedagogs, pedagoga palīgs, skolas direktors un atbalsta personāls, kuri sēdēja viens pret sešiem un stāstīja, cik bērns ir neiespējams un neaudzināts, bet noslēgumā vēl nosūtīja ziņojumu sociālajam dienestam par vecāku nesadarbību.

Pēc gadiem ilgas mētāšanās no vienas skolas uz citu, zēna mamma sestajā klasē pieņēma lēmumu un piedāvāja dēlam vienošanos – ja reiz viņš ir tik gudrs, tad lai pēdējo pusgadu koncentrējas mācībām un mēģina iestāties labā skolā. Puika patiešām saņēmās, mērķtiecīgi mācījās un tika uzņemts. Taču jau 1. septembrī mamma saņēma zvanu no skolas ar ziņu, ka viņas bērns ir nozadzis sešpadsmit piena pakas. Mammai nolaidās rokas, apzinoties, ka viss murgs ar sēdēm un sociālajiem dienestiem tagad sāksies no jauna.

Kad mamma dēlam jautāja, kāpēc viņš tā rīkojies, zēns paskaidroja, ka stāvējis ar jaunajiem draugiem pie palodzes, kur pakas bijušas noliktas. Draugi pamudinājuši tās ņemt uz mājām, jo “nevienam tās pakas taču nevajag”. Mamma lika pienu nākamajā rītā atnest atpakaļ uz skolu un atdot kuratorei. Zēns paklausīja, taču kuratores reakcija bija pilnīgi negaidīta. Viņa nevis sarāja puiku, bet pateicās: “Paldies, cik labi, ka tu tās pakas paturēji! Savādāk tās būtu izmētātas, piens būtu izlaistīts un viss smirdētu.”. Kuratore bērnu iedrošināja un piebilda – ja nākamreiz notiek kas līdzīgs un viņš nezina, ko darīt, lai vienkārši atnāk pie viņas aprunāties. Bērns pārnāca mājās laimīgs un mammai teica: “Mammu, man kāds skolā pateica paldies!”.

Izrādot bērnam empātiju un izprotot viņa rīcības patiesos motīvus, viss mainījās. Zēns turpināja labi mācīties, viņam vairs nebija neviena uzvedības pārkāpuma, bet viņa mamma pievienojās īpašām atbalsta grupām vecākiem, lai saņemtu padomus, nevis kārtējo reizi dzirdētu, cik viņa ir slikta māte. Vienīgais, kas patiesībā bija mainījies – tas bija veids, kā šis bērns tika uztverts pieaugušo acīs.

Garlaicība, kas slēpjas aiz agresijas

Otrs lektorei uzticētais stāsts bija par kādu neverbālu meiteni, kura arīdzan ilgstoši tika pārcelta no vienas speciālās skolas uz citu lielo uzvedības problēmu dēļ. Kad apvienošanas rezultātā viņas mazajā skolā vienā klasē pēkšņi mācījās četrpadsmit bērnu, meitenes vecāki vienkārši padevās un pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā.

Pagājušā gada rudenī L. Bērziņa no šīs mammas saņēma vēstuli, kurā viņa ar lepnumu paziņoja – viņas meita, kuru Latvijā uzskatīja par neciešamu un mētāja pa speciālajām iestādēm, Lielbritānijā ar izcilību ir absolvējusi lauksaimniecības universitāti. “Iemesls, kāpēc viņai bija agresīva uzvedība, nebija tas, ka viņa neprata uzvesties, bet viņai vienkārši bija garlaicīgi,” uzsvēra eksperte. Koncentrējoties tikai uz bērnu vājajām pusēm un viņus pietiekami nestimulējot, izglītības sistēma mēdz pazaudēt ārkārtīgi daudz patiesu talantu.

“Tu esi gudra” – vārdi, kas maina dzīvi

Vispersoniskākais un klātesošos visvairāk aizkustinošais bija trešais – pašas Līgas Bērziņas stāsts. Viņa neslēpa savu pagātni: “Es nāku no nelabvēlīgas ģimenes. No divu gadu vecuma līdz septiņiem gadiem biju internātā.”. Kad vectēvs brauca viņai pakaļ uz iestādi, viņš pat nezināja, kā mazmeita izskatās, un mazajai Līgai pašai bija viņam jāpiesakās. Viņas tēvs tolaik daudz smēķēja, tādēļ meitenes drēbes nemitīgi oda pēc cigaretēm, un apkārtējie nesaudzīgi norādīja, ka viņa smird.

Bērziņa atzina, ka bērnībā vispār nezināja, kā ir jāmācās, jo nevienam mājās tas neinteresēja, kā rezultātā viņa skolā palika uz otru gadu. “Jūs zināt, ko deviņdesmito gadu sākumā nozīmēja būt otrgadniekam,” viņa smeldzīgi piebilda. Skumja bija arī svētku pieredze – fotogrāfijās no bērnības, kur visi citi bērni bija tērpti skaistās, baltās drēbēs, viņa vienmēr stāvēja zilā kleitiņā, jo viņai nebija ne jausmas, kad ir tās svinīgās dienas, kad skolā jāierodas baltā tērpā.

Taču viss mainījās vienā matemātikas stundā. Skolotājs, kuru skolēni parasti nevarēja ciest, piegāja viņai klāt un teica: “Līga, zini kā, vispār, tu esi gudra. Tev ir ļoti laba matemātiskā domāšana.”. Mazajai meitenei tas bija milzīgs šoks, jo līdz tam neviens nekad viņai nebija veltījis labus vārdus. Pēc laika šis pats pedagogs piebilda: “Tu esi gudra, tikai tev vajag trīsreiz vairāk visu lasīt nekā citiem, trīsreiz vairāk mācīties, trīsreiz vairāk strādāt, un tad jau viss ar tevi būs labi.”. Toreiz bērns pie sevis nodomāja – trīsreiz vairāk strādāt viņa noteikti varēs.

“Tas mainīja manu dzīvi. Es joprojām strādāju šausmīgi daudz un nevaru apstāties,” atklāja L. Bērziņa. Viņa uzsvēra, ka tas mainīja visu viņas trajektoriju tikai tāpēc, ka kāds beidzot viņu ieraudzīja un pamanīja viņas potenciālu. Pedagogiem jāapzinās, ka reizēm vecāki ir pārāk salauzti, lai palīdzētu, un var gadīties, ka vienīgais, ar ko skolā var sadarboties, ir pats bērns. “Jūs varat viņu stiprināt. Vai, gluži otrādāk, jūs varat aiztaisīt viņam ciet durvis,” skolotāju milzīgo ietekmi rezumēja Līga.

Ko bērnam patiesībā vajag no skolas?

Atsaucoties uz pētnieka Roberta Plevina (Robert Plevin) izstrādāto matricu, Līga Bērziņa norādīja, ka patiesībā bērniem no skolas vides vajag ļoti maz. Viņa izcēla četrus galvenos balstus veiksmīgai iekļaušanai:

  • Drošība un paredzamība. Bērnam ir jāzina, kas notiks tālāk. Skola bērniem bieži šķiet kā haoss. Piemēram, ir bērni, kuri stundu laikā lūdzas uz tualeti, jo baidās iet starpbrīžos – viņiem ir bail, ka pēc atgriešanās klasē visi būs devušies prom. Ir jāsaprot, ka bērns, kurš nav apmeklējis tualeti, pēc definīcijas nevar labi uzvesties.
  • Jautrība. Pētījumi rāda, ka bērnam stundā būtu jāsmejas vismaz piecas reizes. Ja viņiem nebūs par ko smieties mācību procesā, viņi smiesies par pedagogu. Diemžēl ir pedagogi, kuri apzināti saglabā drūmu sejas izteiksmi un, piemēram, nesmaida līdz pat 15. oktobrim, lai bērniem nerastos sajūta, ka skolotājam var kāpt uz galvas.
  • Piederības sajūta. Bērniem ir dzīvībai svarīgi kaut kur piederēt. Ja viņi šo kopības un piederības sajūtu negūs skolā, viņi var iesaistīties pat zādzībās un laupīšanās, lai tikai iederētos kādā citā grupā.
  • Sasniegumu sajūta. Ne visi bērni grib būt pirmrindnieki, valsts prezidenti vai vadītāji. Daudzi patiesībā priecājas, ka viņiem nav jāstāv uz skatuves sabiedrības priekšā. Sasniegumu sajūta bērnam nozīmē apziņu, ka viņš ir spējīgs izdarīt kaut ko jēdzīgu, ka viņš ir kaut ko sapratis un var mainīt procesus. Bērziņa minēja sevi kā piemēru – lai gan viņa joprojām nespēj gūt panākumus matemātikā, skolotāja vārdi savulaik mainīja nevis viņas zināšanas, bet to, kā viņa redz sevi pasaulē, ļaujot noticēt, ka pasaule viņu respektē.

Nobeigumā eksperte atgādināja, ka ideālas bērnības nav nevienam, un mēs visi piedzīvojam krīzes. Izšķirošais jautājums ir – vai sabiedrība un skola konkrētajā brīdī bērnam palīdzēs piecelties vai arī viņu nogremdēs. Tādēļ Līga Bērziņa aicināja pedagogus apmeklēt drīzumā gaidāmo konferenci “Klusums klasē”, kas veltīta tieši tām sarežģītajām situācijām, kad šķietami vairs nav skaidrs, kā palīdzēt bērnam. Viņa iedvesmoja klātesošos ar stāstu par kādas Somijas skolas direktori, kura ik dienu atver durvis bērniem no 31 dažādas nācijas un veiksmīgi veido harmonisku kultūru. Visbeidzot, tika uzsvērts, ka iekļaujošā izglītība nav tikai stāsts par finansējumu – pat iedodot skolai trīs miljonus, nekas nemainīsies, ja pedagogiem trūks zināšanu un izpratnes, kā strādāt ar katru bērnu individuāli.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.