Bērna izglītība sākas nevis skolas solā vai bērnudārzā, bet gan mājās – ar pirmo šūpuļdziesmu, sirsnīgu pasaku un dzīvu sarunu. Gatavojoties gaidāmajam Pasaku festivālam, Latvijas vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu Izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Šīs sarunas centrā ir lasītprasme, tekstpratība un tas, cik neatsverama bērna attīstībā ir valodas bagāta vide jau no pašām pirmajām dzīves dienām.

Bērnības atmiņas un grāmatu smarža

Atminoties savu bērnību, Dace Melbārde atzīst, ka no lasīšanas un pasaku viedokļa viņa bijusi patiesi bagāts bērns. “Man bija daudz grāmatu mājās, neskatoties uz to, ka grāmatas tajā laikā bija deficīta prece,” stāsta ministre. Viņa spilgti atceras tās īpašās sajūtas, stāvot garā rindā, lai iegūtu jaunāko izdevumu – tā bijusi gluži kā svēta lieta. Savu artavu devušas arī pilsētas un skolas bibliotēkas Valmierā, kur pavadīts daudz laika, izvēloties nākamo lasāmvielu no gariem grāmatu plauktiem.

Tomēr visspilgtākās atmiņas saistās ar vecākiem, kuri abiem ar brāli regulāri lasīja priekšā. “Es atceros to – kad mēs gājām gulēt, tētis koridorā iededza gaismu un savā mierīgajā, bet izteiksmīgajā balsī lasīja grāmatas,” viņa atminas. Līdzās Astridas Lindgrēnes darbiem un tautas pasakām, tētim bijusi arī sava īpašā, paša sacerētā “kroņa pasaka” par rūķi Punduri Gardeguni, kuru bērni regulāri pieprasījuši. Šī stāstniecības tradīcija dzimtā turpinājās – vēlāk Dace pati lasīja un stāstīja pasakas savai četrpadsmit gadus jaunākajai māsai, bet pēc tam – arī savai meitai.

Mājas bibliotēka kā nākotnes kompass

Akmentiņa-Smildziņa norāda uz pētījumiem, kas atklāj pārsteidzošu saistību: grāmatu skaits mājās bieži vien spēj labāk prognozēt bērna nākotnes izglītību nekā pašu vecāku izglītības līmenis. Ministre tam pilnībā piekrīt, atklājot, ka tieši mājas bibliotēka pamudinājusi viņu izvēlēties studēt vēsturi. Viņa atceras vecvecāku grāmatu plauktu, kuram bija divas rindas – priekšā stāvēja “pareizās” grāmatas, bet aizmugurē slēpās “nepareizās”, Latvijas brīvvalsts laikā izdotās grāmatas, kuras slepeni un klusiņām tikušas pētītas.

Īpaši spilgts ir ministres stāsts par astoņdesmitajiem gadiem, kad viņas rokās nonāca Ulda Ģērmaņa grāmata “Latviešu tautas piedzīvojumi”. Tolaik pusaudze būdama, viņa intuitīvi jutusi šī darba patiesumu. Informācija šķitusi tik ārkārtīgi vērtīga, ka viņa grāmatu teju pilnībā ar roku pārrakstīja – vēl šodien ministrei ir saglabājušās četras burtnīcas ar šiem pierakstiem.

Kad īsti sākas izglītība?

Uz jautājumu, vai bērna izglītība sākas ar pirmo šūpuļdziesmu, Melbārde atbild apstiprinoši – patiesībā tā sākas vēl agrāk, kad bērniņš vēl ir mātes miesās. “Vai tu dziedi tajā laikā, kad tu to bērniņu nēsā, jo viņš dzird? Ko tu lasi brīdī, kad tu bērniņu baro?” jautā ministre. Viņa atceras personīgu un, iespējams, mazliet ezoterisku sakritību – bērniņa gaidīšanas laikā viņa aizrautīgi lasījusi dokumentālu literatūru par kalnā kāpšanu, un vēlāk viņas meitai patiešām ārkārtīgi paticis visur rāpties.

Skaņu pasaule un vecāku balss viennozīmīgi veido bērna valodu un mentālo attīstību jau no paša sākuma. Melbārde īpaši izceļ “sieviešu līniju” dzimtā – kā vecmāmiņas un mammas caur pašsacerētām pasakām skaidro bērnam pasaules kārtību. Piemēram, lai iemācītu mazai meitenei uzmanīties uz ielas, ministres mamma izgudrojusi sirsnīgu, bet pamācošu pasaku par zaķīšiem, kuriem sabraukta kājiņa.

Dzīvā saruna pret viedierīces ekrānu

Mūsdienu digitālajā laikmetā noguruši vecāki bieži vien izvēlas bērnam iedot viedierīci vai ieslēgt televizoru. Tomēr dzīvā klātbūtne ir neaizstājama. Ministre skaidro, ka kopīga grāmatu šķirstīšana izkopj sociāli emocionālās prasmes un palīdz attīstīt spēju analizēt. “Bērns skatās un redz detaļas, bet saruna ar vecākiem palīdz ieraudzīt to plašākā pasaules kontekstā,” skaidro Melbārde. Šīs kopīgās sarunas veido dziļi intīmas attiecības starp vecāku un bērnu, kā arī trenē iztēli. Tieši bērnībā dzirdētās pasakas vēlāk devušas labu pamatu radošajai rakstīšanai skolā – spēja iztēloties lietas bijusi lieliski attīstīta.

Šī fantāzija nav pretrunā ar mūsdienās tik ļoti akcentēto STEM (zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas) izglītību. “Mēs nedrīkstam zināšanas par pasauli sadalīt izolētās kastītēs,” brīdina ministre. Jebkura zinātniska atklājuma pamatā ir radošums un spēja iztēloties lietas, kas sakņojas novērojumos un bērnības pasakās. STEM patiesībā sākas mājās – ar radošo domāšanu un valodas bagātu vidi.

Tekstpratība: vai mēs saprotam, ko lasām?

Būtiska mūsdienu izglītības problēma ir tekstpratības trūkums – bērns spēj tehniski izlasīt vārdus, bet nesaprot to jēgu. “Ir lasītprasme – es māku izlasīt burtus, un ir tekstpratība – es arī saprotu, ko tas vārds vai teikums nozīmē jēdzieniski,” definē ministre. Īpaši kritisks posms, kam tiek pievērsta uzmanība, ir ceturtā klase.

Melbārde dalās spilgtā nesenā pieredzē, kopā ar māsasmeitu lasot bērnu zinātnisko enciklopēdiju par kosmosu. Tekstā parādījies sarežģīts teikums par melnajiem caurumiem un “singularitāti”. “Mēs abas viena uz otru skatāmies un mēģinām saprast, ko tā singularitāte nozīmē, jo tas nekur nebija izskaidrots,” viņa stāsta. Šis piemērs lieliski parāda, cik svarīgi ir kopīgi pārrunāt lasīto, nebaidīties atzīt savu nezināšanu un meklēt atbildes kopā. Izpratni lieliski palīdz nostiprināt arī kopīgas vārdu spēles.

Ļaut bērnam izvēlēties un analogās grāmatas maģija

Kā rīkoties, ja bērns, īpaši agrīnā vecumā, izvēlas grāmatas, kas pieaugušajam šķiet “ne pārāk vērtīgas”, piemēram, komerciālus izdevumus par princesēm?. Ministre atceras kādu epizodi grāmatnīcā, kad jutusies neērti par meitas izvēli, taču dzejniece Inese Zandere viņu mierinājusi, sakot: “Laikam jau jāpriecājas, ka viņa vispār lasa”. Akmentiņa-Smildziņa piekrīt, uzsverot, ka vecākiem ir ļoti uzmanīgi jāapietas ar bērna lasītprieku, lai šo “trauslo dzīpariņu” nepārrautu ar lieku kritiku. Svarīgākais ir tas, ka bērns šķirsta un lasa.

Lai gan mēs dzīvojam digitālā laikmetā un jauniešiem var rasties interese par e-grāmatām, Melbārde iesaka saglabāt uzticību tradicionālajām grāmatām. Viņas meita pēc īsa elektronisko grāmatu perioda atgriezusies pie papīra formāta, norādot, ka viņai patīk, kā grāmatas smaržo un kā tās var pāršķirstīt. Arī pētījumi apliecina – analogās grāmatas lasīšana daudz pozitīvāk ietekmē intelektuālo un sociāli emocionālo attīstību nekā lasīšana ekrānā. Tieši tāpēc arī pasaulē iezīmējas tendence mācību procesā atgriezties pie fiziskām grāmatām.

Noslēdzot sarunu par gaidāmo Pasaku festivālu, ministre atklāj, ka pati vislabprātāk nolasītu priekšā savu bērnības mīļāko grāmatu – Astridas Lindgrēnes “Brāļi Lauvassirdis”. Tas ir stāsts par cilvēcību, mīlestību un to, ko esam gatavi darīt savu tuvo cilvēku labā – vērtībām, kuras caur paaudzēm visspēcīgāk spēj nodot tieši kopīgi lasīta grāmata.

Pasaku festivāls 2026 

Norises laiks: sestdien, 21. martā, no plkst. 12.00 līdz 16.00

Norises vieta: Rīgā, Tallinas kvartāla Angārā un Koncertzālē 

Ieeja: bez maksas

Pasaku festivālu līdzfinansē: Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija

Pasaku festivālu gaidot

Saruna ar Daci Melbārdi notiek, gaidot pirmo Pasaku festivālu. Tas būs līksmības, stāstu, fantāzijas un joku pilns pasākums, ko mēs, Latvijas Vecāku organizācija, rīkojam, lai rosinātu vecākus veidot valodas bagātu vidi mājās. Tas ir, sarunāties, dziedāt, stāstīt stāstus, uzklausīt, kopā fantazēt, citiem vārdiem – lai runa mājās čalot čalo! Tāpat iedrošinām saviem bērniem lasīt priekšā pēc iespējas agrākā vecumā – pat ja mazais pats vēl neprot pateikt ne zilbes. Jo tieši valodas bagāta vide ir tā, kas palīdz bērnam iemācīties runāt, vēlāk lasīt, kā arī izteikt sevi un savas domas vārdos. 

Kas gaidāms pirmajā Pasaku festivālā?

Teātra izrādes lieliem un arī pavisam maziņiem, sadziedāšanās, improvizācija, pasaku priekšā lasīšana un to kopīga spēlēšana, pasaku valstības radīšana un savu tēlu veidošana, ucināmo dziesmu mācīšanās vecākiem kopā ar mazuļiem, kā arī pārsteigumi un jautrība! Lielus un mazus apmeklētājus aicinām ierasties savos mīļākajos pasaku vai multfilmu tēlos, lai festivālu kopīgi izkrāsotu jo īpaši košu! Ja būsit ieradušies bez maskas, to varēsit izveidot uz vietas.

  • Dziesmu improvizācija kopā ar mūziķi Miku Frišveldu
  • Režisores Lienas Šmukstes izrāde “Figūras” (“Cēsu Mazais teātris”, izrāde pašiem mazākajiem)
  • Režisores Antras Leites-Straumes izrāde “Soliņš un Miskaste” (no “Latvijas skolas soma” programmas, izrāde piemērota 1. –3. klases skolēniem)
  • Vecākiem un mazuļiem ucināmo dziesmu mācīšanās kopā ar folkloristi Ilgu Reiznieci
  • Pasaku priekšā lasīšana un līdzi spēlēšana 
  • Un daudzi citi priekšnesumi un pārsteigumi!

Pirmais Pasaku festivāls ir sākums jaunai tradīcijai – vietai un laikam, kur ģimenes var piedzīvot, cik liela nozīme ir kopā būšanai, stāstiem un valodai. Pasakas vienmēr ir bijušas veids, kā nodot vērtības, mierināt, iedrošināt un satuvināt, un festivāls aicina šo pieredzi atgriezt ģimenes ikdienā. Mēs vēlamies atgādināt, ka priekšā lasīšana nav tikai par grāmatām – tā ir par uzmanību, sarunu, tuvību un drošības sajūtu, ko bērns saņem, esot kopā ar savu pieaugušo.

Pasaku festivāls būs vieta, kur stāsti atdzīvojas, kur bērni var piedzīvot valodas skaistumu un kur vecāki gūst iedvesmu vienkāršiem, bet nozīmīgiem mirkļiem mājās. Tā ir iespēja kopā radīt atmiņas, kas turpinās arī pēc pasākuma – vakaros, kad tiek atvērta grāmata un sākas jauns stāsts.

Pasaku festivāls un visas aktivitātes tajā ir bez maksas. Pasākums var tikt fotografēts un filmēts.