15. aprīlī Rīgā, kultūrtelpā “Hanzas perons”, pulcējot vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas, norisinājās vecāku un skolu konference “Pamats”. Tajā tika meklētas atbildes uz izglītības sistēmas un sabiedrības būtiskākajiem jautājumiem. Latvijas Universitātes profesore un psiholoģe Baiba Martinsone savā runā aicināja klātesošos aizdomāties par fundamentālu tēmu – piederības izjūtu skolā un to, kā panākt, lai iederīgi justos gan skolēni, gan viņu vecāki, gan skolotāji.

Profesore savu uzrunu sāka, atsakoties no tradicionālās stāvēšanas pie ekrāna, tā vietā piedāvājot klausītājiem vienu īpašu vizuālo materiālu – kā kaleidoskopu, kas ļautu reflektēt un saskatīt galvenos piederības aspektus. “Skola māca dzīvi, un tās mērķis nav tikai zināšanu “iedzīšana”, bet gan personības attīstīšana,” uzsvēra Baiba Martinsone. Viņa aicināja klātesošos aizdomāties par tām situācijām, kad bērns vai pat pieaugušais izglītības iestādē jūtas kā tūrists – ieradies tikai tādēļ, lai diena ātrāk paietu, gaidot, kad ārpusē beidzot sāksies “īstā dzīve”.

Šāda atsvešinātība tiešā veidā liecina par piederības izjūtas trūkumu. Psiholoģe norādīja, ka nereti arī mēs, pieaugušie, savās darbavietās izjūtam ko līdzīgu. Kad esam saguruši, pārstrādājušies un tuvu izdegšanai, piederības izjūta strauji mazinās, un atsvešinātība kļūst par vienu no spilgtākajiem šī stāvokļa raksturotājiem.

Drošības pamats – skaidrība un attiecības

Kā pirmo un ļoti būtisko “kaleidoskopa” gabaliņu piederības veidošanā profesore izcēla skaidrību. Lai cilvēks justos iederīgs un piederīgs skolā vai jebkurā citā organizācijā, ir pilnībā jāsaprot noteikumi. Ir jābūt skaidrībai par to, ko no manis gaida, kāda uzvedība ir pieņemama un kādas ir šīs vides pamatvērtības. “Skaidras prasības un gaidas rada prognozējamības izjūtu, kas savukārt ir pamatā drošībai,” skaidroja Martinsone.

Tikai uz šī izpratnes un drošības pamata var būvēt nākamo elementu – attiecības. Attiecību veidošana patiesībā ir fundamentāls pamats tam, lai vispār varētu sākties mācīšanās un sadarbība. Ja nav labu attiecību, izglītības process kļūst neiespējams un konfliktu risināšana nonāk strupceļā. Galu galā, pat bērnu disciplinēšana pēc savas būtības ir sadarbības forma – process, kurā bērns uzticas, sadarbojas ar pieaugušo un seko viņa norādījumiem.

Ļaut justies kompetentam, nevis muļķim

Viens no spēcīgākajiem un emocionālākajiem lekcijas akcentiem tika veltīts pašefektivitātes jeb kompetences izjūtai. B. Martinsone aicināja gan vecākus, gan pedagogus sev godīgi pajautāt: “Cik kompetents bērns jūtas skolā?”. Ja ikdienā galvenais uzsvars tiek likts uz kļūdām, to labošanu, nemitīgām korekcijām un aizrādījumiem, bet bērna pozitīvā uzvedība tiek uztverta kā klusējoši pašsaprotama, motivācija zūd.

Bieži izskanošā frāze, ka no kļūdām var brīnišķīgi mācīties, nedarbojas visās situācijās. “No kļūdām var mācīties tie, kas jau daudz ko zina,” trāpīgi norādīja profesore. Ja cilvēks jau ir pietiekami kompetents, viņš spēj reflektēt par savu klupšanas akmeni un doties tālāk. “Bet, ja tu kulies kā pliks pa nātrēm, tad kļūdas nesagādā nekādu motivāciju,” viņa atgādināja. Skolotāju izaicinošais uzdevums ir vērtēt darbu tā, lai skolēns varētu justies kompetents, nevis kā muļķis. Savukārt vecākiem mājās, vērtējot bērna uzvedību, jāpalīdz viņam justies tā, ka viņš kopumā veiksmīgi tiek galā ar savu dzīvi. Līdzīgi ir ar pašiem skolotājiem – arī skolas vadībai ir jārūpējas, lai pedagogi savā darbā justos novērtēti un kompetenti.

Šo izjūtu lieliski papildina arī autonomija. Iespēja pieņemt patstāvīgus lēmumus, just neatkarību un kontroli pār situāciju ir būtiska. Pat vismazākajam bērnam var dot izvēles iespējas. Profesore to ilustrēja ar vienkāršu, bet spilgtu sadzīves piemēru: ja mājās ir viena ola, kas bērnam noteikti būs jāapēd, viņam tik un tā var ļaut izvēlēties – ēst to vārītu vai ceptu. Kontrole tiek saglabāta, bet bērns iegūst tik nepieciešamo neatkarības devu.

Vecāku un skolotāju sadarbība: bez kliegšanas un ar uzticēšanos

Lai gan bieži tiek plaši runāts par “pozitīva skolas klimata” veidošanu, tieši šīs mazās ikdienas nianses – kā kaleidoskopa stikliņi – veido lielo kopainu. Viens no atbalstošajiem faktoriem ir vecāku veselīga iesaiste bērnu izglītībā. Intelektuāli rosinoša vide mājās sākas ar patiesu interesi par bērna gaitām un uzdotajiem jautājumiem. B. Martinsone rosināja vecākus nevis apmierināties ar formālu “Kā gāja? – Normāli. Ko ēdi? – Neko.”, bet veidot sarunas, kas bērnam skaidri parāda – tas, ko viņš dara skolā, ir patiesi nozīmīgi.

Šai pretimnākšanai jābūt abpusējai, jo ļoti svarīga ir skolotāju atvērtība vecāku iesaistei un savstarpējā uzticēšanās. Pētījumi nepārprotami pierāda: tur, kur pastāv uzticēšanās starp pedagogiem un ģimeni, bērniem klājas daudz labāk. Īpaši izšķiroši tas ir problēmu risināšanā. Ja bērns pārnāk mājās un saka, ka skolā klājas slikti, vecāka pirmais un galvenais pienākums ir savu bērnu atbalstīt un nomierināt. Tikai pēc tam ir jādomā par tālāko rīcību un to, pie kā vērsties, nevis uzreiz jāraksta sašutuma pilnas ziņas “vecāku čatā”. No skolotāju puses tas nozīmē nevis tikai sausu ziņojumu sūtīšanu uz mājām par to, kas nav izdarīts vai ir pārkāpts, bet gan kļūšanu par aktīvu sadarbības partneri.

Tas viss sākas ar cilvēcīgu komunikāciju. Profesore aicināja auditoriju aizdomāties, vai mēs ikdienā zinām viens otra vārdus – vai vecāki zina skolotāju vārdus un vai skolotāji zina vecāku vārdus?. Ne tikai tajos brīžos, kad kāds tiek izsaukts uz skolu risināt problēmas, bet lai veidotu kopīgu un atbalstošu sabiedrību.

Entuziasms kā dzinējspēks

Tikpat liela nozīme ir gan vecāku, gan skolotāju entuziasmam. Vecāku fiziskā klātbūtne šādās konferencēs un iesaistīšanās jau pati par sevi dod bērniem spēcīgu signālu, ka izglītība ir vērtība. Savukārt pedagoga aizrautība ar savu priekšmetu ir ārkārtīgi jaudīgs piederības izjūtas veidotājs. Skolēniem ir jāsaredz šis entuziasms skolotāja acīs un sejas izteiksmē, pat ja sabiedrībā dažkārt tiek netaisnīgi ironizēts par to, ka skolotājiem no visa lielā pienākumu sloga “vēl tiek pieprasīts entuziasms”.

Visbeidzot, ir kritiski jāizvērtē atgriezeniskās saites un attiecību kultūra gan ģimenē, gan skolā. Vai mēs uzskatām par pieņemamu kliegšanu pilnā balsī tikai tāpēc, ka esam satraukti un pārņemti ar emocijām?. Vai mūsu dotā atgriezeniskā saite vienmēr ir tikai norādījums uz to, kas varēja būt labāk, vai arī mēs spējam sniegt skaidru un konkrētu uzslavu, nosaucot lietas, kas izdevušās labi?.

Lekcijas izskaņā Baiba Martinsone novēlēja, lai šis viņas piedāvātais tēmu “kaleidoskops” kalpo par iedvesmu un raisa dziļākas pārdomas. Piederības izjūta nav tikai teorētisks jēdziens – tā vainagojas ar patiesu lepnumu par savu izglītības iestādi, ļaujot cilvēkam teikt: “Tā ir mana skola. Es šeit iederos.”. Taču, lai šo stāvokli sasniegtu, ir vitāli svarīgi, lai vecāki un pedagogi būtu absolūti aktīvi sadarbības partneri, kuri skatās vienā virzienā, nevis cīnās viens pret otru.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.