Šā gada 15. aprīlī Rīgā, kultūrvietā “Hanzas perons”, pulcējās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas, lai piedalītos vecāku un skolu konferencē “Pamats”. Pārdomās par izglītības procesiem arī dalījās Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra pētniece Ildze Čakāne. Savas uzstāšanās laikā Ilze Čakāne klausītājus veda cauri ikdienišķām situācijām, atgādinot par to, kas patiesi ir svarīgs mūsdienu izglītībā.

Atkāpšanās no iekaltām formulām

Savu stāstījumu pētniece izvēlējās sākt ar praktisku un visiem labi pazīstamu piemēru – matemātikas uzdevumu. Zālē sēdošajiem tika dots uzdevums domās aprēķināt taisnstūra laukumu, kura malu garumi ir 5 un 10 centimetri. Zāle, protams, zināja atbildi, taču būtiskākais bija jautājums par to, kā viņi pie tās nonāca. Lielākā daļa atzina, ka reizinājuši malu ar malu, jo tādu formulu reiz apguvuši skolā. Taču brīdī, kad lektore aicināja aprunāties ar blakussēdētāju un izskaidrot, kāpēc šī formula vispār darbojas, zālē iestājās pārdomu brīdis.

“Es aptaujāju arī savus kolēģus, visus, kas nav eksakto mācību priekšmetu skolotāji, un visi teica – skolotāja man tādu formulu iemācīja,” atklāja Čakāne. “Kāpēc? Es nezinu .” Viņa steidza zāli iepriecināt, norādot, ka mūsdienu skolēni šo “kāpēc” pratīs izskaidrot daudz labāk. Ja mēs iztēlojamies īpašus kvadrātcentimetrus, kuru malas garums ir viens centimetrs, mēs varam vizualizēt, ka vienā rindiņā ietilpst desmit šādi kvadrātiņi. Zinot, ka šādas rindiņas būs piecas, kļūst skaidrs, ka, sareizinot pieci ar desmit, mēs vienkārši noskaidrojam, cik mazo kvadrātiņu ietilpst taisnstūra iekšienē. Bez šīs izpratnes princips “mala reiz mala” paliek vien ļoti abstrakts jēdziens.

Izpratne pret iekalšanu

Šis vienkāršais piemērs spilgti ilustrē divas mācīšanās puses: zināt, kā kaut ko izdarīt, un izprast, kāpēc tas tā darbojas. “Ja es esmu iesprūdis tajā “tikai zināt kā” bez izpratnes, ir daudz mazāka iespēja, ka es varēšu tās savas zināšanas lietot,” skaidroja pētniece. Lai to uzskatāmi demonstrētu, viņa minēja piemēru par sarežģītāku aprēķinu. Ja bērnam uzdots aprēķināt neregulāras formas dzīvokļa laukumu, un viņam ir doti vairāki lielumi (piemēram, 10, 11, 5 un 4 metri), bet viņš zina tikai formulu, viņš var mēģināt vienkārši sareizināt visus redzamos ciparus. Tādējādi formulu skolēns pielieto vietā un nevietā, rezultātā atrisinot uzdevumu nepareizi. Savukārt patiesa izpratne ļauj uzdevumu atrisināt pareizi un bieži vien pat vairākos dažādos veidos.

Visdārgākais izglītības resurss – laiks

Ceļš uz šādu dziļu izpratni nav ātrs. Iekalt formulu var zibenīgi, taču izpratnes veidošana neapšaubāmi prasa laiku. Lektore uzsvēra, ka tieši laiks ir atslēgas vārds un galvenais resurss, kas jādod gan skolēniem, gan skolotājiem. Viesojoties skolās citās valstīs, Čakāne novērojusi būtisku atšķirību – kamēr ārvalstīs stundās valda miers, mēs Latvijā bieži vien izjūtam milzīgu steigu.

Klasē ir jābūt laikam domāt. Pēc skolotāja jautājuma vai jaunas idejas pasniegšanas bērniem ir jādod telpa sarunām un lēnai informācijas aptveršanai. Pedagogiem savos plānos mērķtiecīgi jāatvēl laiks izpratnes veidošanai. Tas prasa arī domāšanas maiņu no vecāku un skolotāju puses – ir jāpieņem, ka būs stundas, kurās bērni it kā tikai spēlēsies ar klučiem, bez aizpildītām darba lapām vai taustāma rezultāta, taču tieši tajās noritēs vislielākais mācīšanās process. Būs stundas, kuru beigās uzdotā problēma vēl nebūs atrisināta, bet tā vienalga būs bijusi kolosāla mācībstunda.

Turklāt katram bērnam šis laiks ir atšķirīgs. Vienam pietiks reizi ieraudzīt bildi ar kvadrātcentimetriem, lai saprastu laukuma būtību uz mūžu. Citam vajadzēs ar to izspēlēties piecas reizes, tad vēlreiz pēc nedēļas un vēlreiz pēc mēneša, un tikai tad viņš patiešām sapratīs. Skolotāja aicināja nepieprasīt no bērniem tūlītēju saprašanu, norādot, ka neviens nevar “iesapratināt” kaut ko ar varu.

Pārmaiņu pieņemšana un cīņa ar veciem ieradumiem

Laiks ir nepieciešams arī pieaugušajiem. Skolotājiem tas vajadzīgs, lai pieņemtu jaunās metodes un pārkārtotu savu darba stilu. Savukārt vecākiem jādod sev laiks noticēt, ka mācīties var arī bez milzīga spiediena un stresa, izmantojot jaunās pieejas. Pētniece atzīmēja, ka vecākiem, kuri paši savā karjerā ir veiksmīgi un visu sasnieguši, mācoties “pa vecam”, ir īpaši grūti pieņemt šīs pārmaiņas.

Kā ilustrāciju viņa minēja stāstu par kādu skolēnu Tomu, kurš mēģinājis sareizināt 5 ar 15 divos dažādos, radošos veidos. Skatoties uz zēna darbu no malas, varēja just patiesu prieku par viņa rēķināšanas pieeju. Taču mājās viņa tētis, pēc profesijas inženieris, redzot dēla pūliņus, noteicis: “Ko tu tur ņemies? Jāreizina šitā!” un iedevis veco labo reizināšanu stabiņā. Tētis nebija sapratis, ka skolotājas mērķis nebija ātri tikt pie rezultāta. Mērķis bija ļaut bērnam lēnām izprast pašu darbības būtību – kāpēc stabiņveida reizināšana vispār darbojas un kā mēs varam operēt ar lielākiem skaitļiem.

Kāpēc mēs ejam uz skolu?

Ja mācību process pieprasa pamatīgu iedziļināšanos, likumsakarīgi rodas jautājums – kur tam visam atrast laiku?  Atbilde slēpjas prioritātēs. Ir jāsaprot, kas izglītībā ir patiesi būtisks. Skolotājiem gada ietvaros jāspēj izkristalizēt sava priekšmeta pašu svarīgāko kodolu, ko nepieciešams bērniem iemācīt. Nevar apgūt katru grāmatas uzdevumu. Atrast laiku var tikai tad, ja atmet visu lieko – sekundārās detaļas jeb “cakas”, kas patiesībā nemaz nav tik nepieciešamas.

Šis process sākas ar pašu pamatjautājumu: kāpēc bērns vispār iet uz skolu? Vai tas ir tādēļ, lai vienkārši “piebeigtu” mācības, vai arī tādēļ, lai patiesi kaut ko iemācītos? Lektore dalījās ar kādas satrauktas mammas vēstuli skolas direktorei. Mamma pauda sašutumu, ka 28. janvārī viņas bērnam vēl nav gatava latviešu valodas eksāmena runājamā daļa, kamēr citu paziņu bērnu skolās šīs runas gatavojot jau kopš oktobra un bērni tās runājot uz atzīmi. Māte sūdzējās, ka stundās bērniem jāgatavojas pašiem un tiekot darītas nesvarīgas lietas, tādēļ lūdza skolu viņu nomierināt.

Čakāne norādīja, ka viņa pilnībā saprot mammu – viņa savam bērnam vēlas tikai to labāko. Taču šī situācija izgaismo klasisku konfliktu: skolotājs vēlas mācīt bērnam valodu, bet vecāki vēlas, lai bērnu sagatavo eksāmenam. Kad ekspektācijas no skolas tik krasi atšķiras, veiksmīga sadarbība ir ļoti grūti uzsākama. Pētnieces skatījums ir skaidrs – skola ir jāuztver kā vieta, kur iespējams saprast un uzzināt, nevis kā vieta atzīmju pelnīšanai.

Motivācija maina visu

Motivācija, kāpēc bērns mācās, fundamentāli izmaina arī to, kā viņš mācās. Savas uzstāšanās noslēgumā Ilze Čakāne pastāstīja personīgu stāstu par savu meitu. Kādu vēlu sestdienas vakaru meita paziņojusi, ka nav izpildījusi solfedžo mājasdarbu un negrasās to darīt. Kādreiz neizpildīts darbs būtu viņu iedzinis stresā, taču tagad viņa atzina, ka fakts par iespējamu “n/v” viņu vairs nesatrauc.

Tad mamma viņai piedāvāja paskatīties uz situāciju citādi: “Man šķiet, ka skolotāja to uzdevumu deva, lai tu varētu pārliecināties, ka zini un saproti, un lai būtu gatava stundai, uz kuru dosies.” Meita apdomājās un atbildēja: “Labi, es tevi iemācīšu. Es stāstīšu tev, un tad es sapratīšu, vai es zinu .” Vakars izvērtās brīnišķīgā kopīgā pasākumā, meitai ar lielu interesi mācot mammai ne tikai uzdoto par do mažora trīskaņiem, bet paķerot klāt arī visādu citu gammu trīskaņus. Tā vietā, lai principa pēc atķeksētu mājasdarbu dēļ ieskaites, viņa tam piegāja radoši un mācījās daudz plašāk.

“Es gribētu, lai mēs skatāmies uz skolu kā vietu, kur kaut ko iemācīties, nevis pelnīt atzīmes,” savu stāstījumu noslēdza lektore, atgādinot, ka tieši iekšējā izpratne un prieks par zināšanām ir visvērtīgākais ieguvums, ko bērns var paņemt līdzi dzīvē.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.