Šā gada 15. aprīlī Rīgā, kultūrvietā “Hanzas perons”, pulcējās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas, lai piedalītos vecāku un skolu konferencē “Pamats”. Zviedrijas Linnejas universitātes lektore Eva Klope klātesošos iepazīstināja ar apjomīgu pētījumu par to, kā vecāku un skolotāju saziņa, kas sākotnēji iecerēta kā atbalsts bērnam, nereti pārvēršas par smagu nastu pedagogiem un kļūst problemātiska viņu darba videi. Pētnieces lasījums ar nosaukumu “Pārdomājot ekspektācijas par skolotāju pieejamību” aicināja paraudzīties uz šo ikdienišķo sadarbību no citas puses.

No labas sadarbības līdz izdegšanai

Mēs visi zinām, ka veiksmīga sadarbība starp skolu un ģimeni ir bērna panākumu atslēga. Tomēr, kā norāda Klope, šī saikne var radīt milzīgu spiedienu uz pedagogiem, īpaši situācijās, kad gaidas nav skaidri definētas. Mūsdienu skolotāji bieži saskaras ar stresu, jo no viņiem tiek gaidīta nepārtraukta pieejamība, zibenīgas atbildes un pat personīgo viedierīču izmantošana saziņai ar vecākiem. Pētniece uzsver, ka skaidru robežu novilkšana šajā kontaktā ir vitāli svarīga.

Kāpēc tas ir tik būtiski? Pedagogu darba apstākļi tiešā veidā ietekmē izglītības kvalitāti. Brīžos, kad skolotāji cieš no augsta stresa, nepārtraukta spiediena un atpūtas trūkuma, viņiem kļūst arvien grūtāk koncentrēties savam pamatuzdevumam – mācīšanai un skolēnu atbalstīšanai. Zviedrijā veiktā pētījuma dati atklāj, ka daudzi skolotāji savu ikdienu izjūt kā arvien prasīgāku. Šo izsīkumu rada nevis pats mācību process, bet gan pieaugošais administratīvo pienākumu slogs un nepārtrauktā komunikācija ar vecākiem. Lai gan saziņa pati par sevi ir pozitīva parādība un skolotāji patiesi vēlas uzturēt labas attiecības ar ģimenēm, brīžos, kad tā kļūst pārāk bieža, neatliekama vai emocionāli smaga, tā atņem enerģiju un laiku stundu plānošanai un reālajam darbam klasē. Ilgtermiņā tas var novest pie nopietnas izdegšanas, slimības lapām vai pat skolotāju lēmuma pavisam pamest profesiju. Tas, protams, negatīvi ietekmē skolēnus, vecākus un sabiedrību kopumā. Lai veicinātu veselīgu skolas vidi, ir jārisina šīs problēmas, balstot sadarbību uzticībā, skaidrībā un savstarpējā cieņā.

Skola kā pakalpojums un vecāki kā klienti

Kāpēc šī situācija vispār ir izveidojusies? Lektore skaidroja, ka Zviedrijas izglītības sistēmā kopš 1991. gada ir notikusi būtiska marketizācija jeb “tirgus” attiecību veidošanās. Vecākiem tika piešķirtas tiesības brīvi izvēlēties valsts apmaksātas skolas, izveidojot vaučeru sistēmu, kas ļauj izdarīt izvēli starp publiskajām un neatkarīgajām privātajām iestādēm, kuras visas tiek finansētas no nodokļu maksātāju naudas. Tas radīja vidi, kurā izglītība kļuva par savdabīgu preci, kuru iespējams “nopirkt”. Šī reforma būtiski mainīja vecāku iesaisti, veicinot klientiem un pakalpojumu sniedzējiem raksturīgas attiecības starp ģimenēm un skolām.

Līdztekus šīm pārmaiņām skolotāju profesijas autonomija un statuss Zviedrijā ir mazinājies. Turklāt mūsdienu sabiedrības masveida digitalizācija ir padarījusi gandrīz neiespējamu skaidru robežu novilkšanu starp darbu un brīvo laiku. Pētījuma galvenais mērķis bija izprast, kā tieši saziņa ar vecākiem rada stresu un riskus pedagogu darba vidē, koncentrējoties uz ikdienas modeļu un apstākļu identificēšanu. Intervējot pedagogus un skolu vadītājus, kuri strādā ar 13 līdz 15 gadus veciem jauniešiem, pētnieki vēlējās atklāt, kā neskaidras robežas un gaidas ietekmē labsajūtu. Atšķirībā no sausiem statistikas datiem vai anketām, šīs intervijas ļāva notvert patiesas emocijas, spilgtas dzīves situācijas un piemērus.

“Vai tu liec atzīmes e-pastā?”

Viena no galvenajām problēmām, ko atklāja pētījums, ir vecāku milzīgās gaidas pēc ļoti ātrām atbildēm. Tā kā e-pasts bieži ir galvenais saziņas līdzeklis, vecāki nereti sagaida no skolotāja atbildi dažu minūšu vai stundu laikā. Daudzi pedagogi izjūt smagu spiedienu pastāvīgi pārbaudīt savu pastkastīti, tikai lai izvairītos no sūdzībām vai pārpratumiem. Pat tad, kad viņi vada stundas, atrodas sapulcēs vai bauda brīvdienas, šīs nepārtrauktās gaidas rada stresu un laika gaitā pārvēršas par nomācošu sajūtu, ka viņi vienmēr ir “uz dežūras”. Tas neizbēgami apgrūtina laika plānošanu un liedz skolotājam pilnvērtīgi koncentrēties mācīšanai.

Klope dalījās ar spilgtiem stāstiem. Piemēram, skolotājs Leifs neslēpj savu dziļo frustrāciju par kolēģiem, kuri nemitīgi un bieži atbild uz e-pastiem, nevis pievēršas mācību procesam. “Pastāv ļoti spēcīga kultūra atbildēt ātri un bieži,” atzīst Leifs. “No tevis sagaida, ka tu pastāvīgi pārbaudīsi e-pastus un ātri reaģēsi. Daudzi mani kolēģi saka, ka jūtas tā, it kā viņu galvenais darbs būtu e-pastu rakstīšana. Kad man ir slikts garastāvoklis, es mēdzu jautāt – vai tu liec atzīmes e-pastā? Nē. Tad jau tu nemaz īsti nestrādā, vai ne?”.

Tomēr lielākā daļa pedagogu nereaģē tik skarbi kā Leifs; viņi drīzāk jūtas kā skolotāja Sofija, kura atrodas nebeidzamā cīņā ar sevi. Viņa skaidro: “Tu joprojām vēlies būt pieejams skolotājs, taču tas nevar pārņemt tevi tiktāl, ka jūties slikti. Jo tad tu noteikti neesi labs skolotājs – vismaz ne tad, ja nespēj vairs palikt šajā darbā.”. Sofija atklāti atzīst, ka viņai ir ārkārtīgi grūti vienkārši “izslēgties”, un viņa jūtas iesprostota starp diviem pilnīgi pretējiem un konfliktējošiem ideāliem – būt vienmēr sasniedzamai un spēt atpūsties.

Vakara zvani un izplūdušās brīvā laika robežas

Pieejamība vakaros un brīvdienās ir vēl viens būtisks stresa avots. Daudzi Zviedrijas skolotāji atbild uz ziņām ārpus sava regulārā darba laika. Lai gan skolu vadītāji bieži apgalvo, ka pedagogiem tas nav jādara, viņi šo atbildību un lēmumu parasti atstāj pašu skolotāju ziņā. Tas rada neskaidras gaidas un sūta pretrunīgus vēstījumus. Skolotāji sāk baidīties, ka, neatbildot nekavējoties, viņi apkārtējiem šķitīs nesadarbspējīgi vai pat neprofesionāli. Šādi darbs lēnām, bet neatgriezeniski saplūst ar privāto dzīvi, atveseļošanās un atpūtas laiks sarūk, dramatiski palielinot izdegšanas risku.

Pat skolu vadība dažkārt apstiprina šo normu. Direktore Birita pētījumā atzīst, ka pedagogi Zviedrijā parasti neprot “izslēgties”, kad pamet skolas ēku. Darbs un brīvais laiks mēdz saplūst, un viņa uzsver, ka stingras līnijas nenovilkšana patiesībā jau ir kļuvusi par daļu no tām gaidām, kas tiek izvirzītas skolotājiem. Birita godīgi atklāj, ka arī pati nav labākais paraugs, jo pati mēdz sūtīt e-pastus saviem darbiniekiem svētdienu vakaros.

Situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka daudzi pedagogi darba vajadzībām izmanto savus personīgos viedtālruņus, jo viņiem vienkārši nav piešķirti darba telefoni. Daži pat labprātīgi dalās ar saviem privātajiem numuriem, lai vairotu uzticēšanos un padarītu saziņu ar ģimenēm ērtāku. Diemžēl tas automātiski nozīmē, ka skolotājs ir sasniedzams jebkurā diennakts stundā, un darbs ienāk viņu privātajā telpā. Paziņojumi, īsziņas un zvani var atskanēt jebkurā laikā, padarot atslēgšanos gandrīz neiespējamu. Šāda privāto tālruņu izmantošana bieži tiek uztverta kā ikdienas norma un to reti kurš apšauba.

Lektore padalījās ar kādas skolotājas, Annas, stāstu. Anna nekad nebija devusi vecākiem savu numuru, taču viņi bija pamanījušies to atrast paši. Kādu svētdienas vakaru, pulksten pusvienpadsmitos, atskanēja zvans. “Skaidrs, ka uzreiz iedomājies – ir noticis kaut kas ļoti nopietns,” stāsta Anna. Fonā klausulē varēja dzirdēt, ka ģimenes meita mājās izmisīgi raud un ir lielā stresā. Kad Anna satraukta jautāja, vai tas ir saistīts ar rītdienas skolu, vecāki atbildēja noraidoši. “Mēs vienkārši nezinām, ko darīt,” atbildēja vecāki. Viņi vēlējās, lai skolotāja tajā vēlajā vakara stundā viņus konsultē un vada, kā vecākiem pašiem pareizi runāt ar savu bērnu caur aizslēgtajām istabas durvīm.

Skolotājs nav jūsu privātskolotājs

Papildus e-pastu un zvanu straumei, mūsdienu pedagogi saskaras ar vēl vienu lietu – pieaugošiem lūgumiem pēc personīgiem pakalpojumiem un individuāliem pielāgojumiem atsevišķiem bērniem. Vecāki arvien biežāk no skolas pieprasa papildu atbalstu, speciāli pielāgotus uzdevumus, īpašas sēdvietas vai pat alternatīvus vērtēšanas veidus. Lai gan daudzi no šiem pielāgojumiem ir patiešām svarīgi un nepieciešami bērna attīstībai, pieprasījumu skaits ir audzis tik milzīgos apmēros, ka dažās klasēs tiek sagaidīts – lielākajai daļai skolēnu būs nepieciešama šāda individuāla pieeja. Pedagogi no sirds cenšas izpildīt šos lūgumus, pat apzinoties, ka viņu laiks un resursi ir ārkārtīgi ierobežoti. Tas rada papildu slodzi un mokošu vainas apziņu, ka nekad netiek izdarīts pietiekami.

Kā izteicās skolotāja Lilija, vecāku ekspektācijas arvien vairāk sāk atgādināt personalizētu, klienta cienīgu apkalpošanas servisu. “Kādā brīdī tas viss pārvērtās par klientu apkalpošanu. Tas kļuva par mēģinājumu par katru varīti apmierināt vecākus, kuri ļoti skaidri lika saprast, ka viņi nav apmierināti ar mūsu darbu,” viņa nopūšas.

Viņas kolēģis Larss šai problēmai pievieno vēl vienu svarīgu dimensiju. “Lai gan no mums, protams, tiek sagaidīts, ka mēs darīsim visu iespējamo, lai katrs skolēns sasniegtu savu pilno potenciālu, nekur nav teikts, ka mēs esam privātskolotāji vai skolotāji konkrētiem indivīdiem,” viņš atgādina. Sabiedrība un ģimenes bieži aizmirst galveno – šim vienam pedagogam ir jārūpējas vēl par desmitiem citu bērnu.

Veselīga vide un cieņa – ieguvums visiem

Eva Klope savu lasījumu noslēdza uz iedrošinošas nots: lai nosargātu skolotāju profesijas ilgtspēju, laba sadarbība starp vecākiem un skolu ir absolūti nepieciešama, taču tai obligāti ir jābalstās uz skaidru uzticēšanos, savstarpēju cieņu un, pats galvenais, reālistiskām gaidām. Skolotāji nevar cīnīties vieni – viņiem ir vajadzīgs stingrs atbalsts no skolu vadības un politikas veidotājiem, lai ieviestu konkrētas robežas ap viņu pieejamību un kopējo darba slodzi.

Brīdī, kad vecāki zina, kad un kā saziņa ar skolu darbojas vislabāk un efektīvāk, ieguvēji ir pilnīgi visi. Nodrošinot veselīgus un emocionāli drošus darba apstākļus mūsu pedagogiem, mēs automātiski iegūstam labāku mācīšanas kvalitāti, stabilākas izglītības iestādes un daudz augstākus mūsu bērnu sasniegumus. Strādājot kopā un respektējot vienam otra cilvēcīgās robežas, mēs patiešām varam radīt skolas vidi, kas ir cieņpilna, atbalstoša un ilgtspējīga visiem tajā iesaistītajiem. Jāsāk vien ar mazumiņu – ļaut skolotājam svētdienas vakarā vienkārši būt cilvēkam.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.