Gaidot Tēva dienas svinības, “Vecāku organizācija mammām un tētiem” jau tradicionāli pulcēja sabiedrībā zināmus tēvus un ekspertus uz “Tēvu sapulci”, lai runātu par pašu galveno – ko mūsdienās nozīmē būt labam tēvam. Diskusija atklāja dziļas un personiskas atziņas par paaudžu mantojumu, laika vērtību un apzinātu vēlmi lauzt pagātnes stereotipus, lai veidotu stiprākas un emocionāli atvērtākas attiecības ar saviem bērniem.

Sarunas centrā neviļus nonāca kāda Tēvu aptaujas dalībnieka atklātā bērnības pieredze, kas ietverta vienā teikumā: “Es tevi mīlu, bet man nav laika.” Kā atzina organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, šī frāze kalpo kā sāpīga mācība un vienlaikus spilgti iezīmē mūsdienu tēvu lielāko izaicinājumu – kā sabalansēt darbu, pienākumus un nenovērtējamo laiku, ko veltīt bērniem.

Pagātnes ēnas un apzināta vēlme būt citādam

Daudzi diskusijas dalībnieki atzina, ka viņu bērnība pagājusi citā laikmetā, kurā emocionāls atklātums un tēva fiziska klātbūtne nebija pašsaprotama lieta. Tēvi bija aizņemti, strādāja smagu darbu, un mīlestības apliecinājumi vārdos bija retums.

Pasākumu vadītājs un četru meitu tēvs Armands Simsons dalījās atklātā pieredzē: “Tie bija citi laiki, cita paaudze. Es nebiju dzirdējis, ka mani mīl. Mūs neslavēja, ar mums nelepojās.” Viņš gan uzsvēra, ka tas nav pārmetums, bet gan laikmeta realitāte. Tieši šī pieredze – viss, kas bērnībā netika dots – kļuvusi par viņa galveno dzinuli būt citādam tēvam savām meitām. “Es viņām katru dienu pasaku, ka mēs viens otru mīlam. Iespēju robežās mēs apskaujamies, mēs dodam bučas. Tas, laikam, ir tas lielākais, kas man ļoti pietrūka.”

Līdzīgās pārdomās dalījās arī spēkavīrs Dainis Zāģeris, atceroties, ka viņa vecākiem galvenais bija darba tikums un saimniecības pienākumi. “Man tēvs nekad nav atnācis paskatīties, kā es spēlēju futbolu. Viņiem nebija laika,” viņš stāsta. Šodien viņš apzināti rīkojas citādi un cenšas būt klāt sava dēla sporta gaitās, saprotot, cik tas ir svarīgi. Šis kļuvis par piemēru, kā viņš negrib audzināt savu dēlu, un tas nav slikti – tā ir apzināta izvēle pārrakstīt ģimenes stāstu.

Astoņas minūtes, kas maina visu

Diskusijā spilgti izkristalizējās atziņa, ka mūsdienu tēviem svarīgākais nav dārgas dāvanas vai statusa apliecinājumi, bet gan patiesa, nedalīta klātbūtne. Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode uzsvēra, ka tēva loma mainās – no autoritāra manifestatora, kurš zina visas atbildes, uz līdzvērtīgu dialoga partneri, kurš spēj ieklausīties. Viņa dalījās ar vērtīgu atziņu no psiholoģijas prakses: lai izveidotu un uzturētu kvalitatīvu saikni ar otru cilvēku, pietiek ar astoņām minūtēm nedalītas uzmanības.

“Astoņas minūtes klātbūtnes, acu kontakta, spējas ieklausīties, novērot un atspoguļot ir būtiskākais minimums,” skaidroja psiholoģe. Tā nav tikai tukša frāze, bet gan aicinājums tēviem apstāties ikdienas skrējienā un veltīt šos mirkļus saviem bērniem – bez telefona, bez blakus domām. Jo tukša vieta, ko atstāj tēva neesamība, nepaliek tukša – to aizpilda sēras, aizvainojums un nepietiekamības sajūta, kas var sekot līdzi visu mūžu.

To, cik liela nozīme ir mazajiem mirkļiem, emocionālā stāstā atklāja Armands Simsons. Viņš atcerējās, kā savām vecākajām meitām bērnībā katru vakaru stāstījis paša izdomātas pasakas par “garo un resno makaronu”. Nesen, jau pusaudzes vecumā, viena no meitām pēkšņi pajautājusi: “Kur palicis garais un resnais makarons?” Šis jautājums Armandam aizcirta elpu un lika acīs sariesties asarām, kalpojot kā spēcīgs atgādinājums – bērni atceras tieši šos kopā būšanas brīžus, nevis to, cik daudz mēs esam strādājuši.

Tētis arī ir cilvēks

Vienlaikus ar aicinājumu veltīt laiku bērniem, diskusijā izskanēja būtiska doma – lai būtu labs tēvs, vispirms ir jāparūpējas par sevi. Armands Simsons trāpīgi norādīja uz izdegšanas risku: “Ja es būšu apmierināts ar sevi kā vīrietis, čalis, draugs, manis pietiks citiem. Ja manis nebūs sev, piedodiet, draugi, manis nebūs nevienam.”

Tēvam ir egoistiski jāatrod laiks sev, lai atjaunotu resursus, jo no tukša trauka ieliet nevar.

Šo atziņu apstiprināja arī Tēvu aptaujas rezultāti, kur viens no tēviem kā vērtību, ko nodot bērnam, minēja prasmi reizi mēnesī atrast dienu sev.

Reperis un karavīrs Artūrs Strēlnieks piebilda, ka bērni ir mūsu spogulis. Ja mēs paši nespējam kontrolēt savus ieradumus, piemēram, pārmērīgu viedierīču lietošanu, mēs to nevaram prasīt arī no bērniem. Viss sākas ar pašu piemēru.

No aizliegumiem uz vienošanos

Runājot par audzināšanu, dalībnieki bija vienisprātis, ka strikti aizliegumi bieži vien panāk pretēju efektu, veicinot vēlmi rīkoties par spīti. Tā vietā daudz efektīvāka ir saruna, robežu nospraušana un džentlmeniska vienošanās. Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks dalījās pieredzē, kā ģimenē tiek risināts jautājums par ekrāna laiku – tiek panākta vienošanās par konkrētu laiku, un, ja tā tiek pārkāpta, seko iepriekš atrunātas sekas. “Viss ir runāšanā,” viņš secina.

Arī Dainis Zāģeris stāstīja, ka savam dēlam devis izvēli – vai nu tiekties uz profesionālu futbolista karjeru ar visu no tā izrietošo atbildību, vai spēlēt savam priekam. Dēls pats izdarīja izvēli, un tēvs tagad var atgādināt par šo lēmumu un no tā izrietošajiem pienākumiem.

Noslēgumā aktieris Andris Bulis rezumēja, ka īstais “vīrs un vārds” visbiežāk pārbaudās tieši attiecībās ar bērniem. Solījums, kas dots bērnam, ir vissvarīgākais. Jo katru reizi, kad solījums netiek turēts, bērns zaudē daļiņu uzticības, un atgūt to var būt grūti. “Tēvu sapulce” kļuva par sirsnīgu un vērtīgu atgādinājumu, ka būt tēvam ir ceļš – nepārtraukts mācīšanās process, kurā vissvarīgākā valūta ir laiks, pacietība un mīlestība, kas izteikta ne tikai darbos, bet arī vārdos.

Tēvu sapulci 2025 atbalsta Labklājības ministrija un Izglīības un zinātnes ministrija.