Vecāku un skolu konferencē “Pamats” Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore Dace Namsone aicināja paraudzīties uz izglītības sistēmu no pilnīgi cita, daudz cilvēcīgāka skatupunkta.

Aizmirstais skolēns

Dace Namsone savu uzrunu sāka ar metaforu, kas raksturo šībrīža situāciju daudzās Latvijas izglītības iestādēs. Viņa norādīja, ka pētnieku acīm raugoties, skolas un vecāku attiecības bieži vien atgādina saspringtu virvi, kur katra puse velk uz savu galu. “Mums vairāk šķiet, ka šobrīd skolas un vecāku attiecības ir kā šajā metaforā ar virvi,” atzina Namsone. Taču visbūtiskākais šajā tēlu spēlē ir tas, kurš atrodas pa vidu. “Vidū ir tas skolēns, par kuru mēs īstenībā aizmirstam,” viņa uzsvēra, aicinot atgriezties pie uzticēšanās kā pamata jebkurai sadarbībai.

Šis laiks nav vienkāršs – mākslīgais intelekts ir ienācis mūsu ikdienā. Pārmaiņas kļūst par normu, un no tām nevarēs izvairīties, lai cik ļoti mēs būtu noguruši no nemitīgajām reformām. “Tāpēc tas pirmais, par ko es gribētu aicināt jūs aizdomāties, vai abas puses ir vienojušās par mērķi,” teica eksperte, vaicājot – ko tad skolēnam patiesībā vajadzētu prast, beidzot skolu?

Četri jautājumi

Namsone uzskata, ka jaunajā laikmetā līdztekus pamatzināšanām ir kritiski svarīgi iemācīties spriest, domāt, sadarboties un, pats galvenais, pašam mācīties. Tehnoloģijas vairs nav izvēle, bet gan rīks, bez kura nevarēsim iztikt. Lai šo mērķi sasniegtu, viņa aicināja vecākus un skolotājus atteikties no ierastā jautājuma: “Kā tev gāja skolā?” Tā vietā bērnam katru dienu būtu jāsaņem atbildes uz četriem jēgpilniem jautājumiem:

  • Ko es mācos?
  • Kāpēc es mācos?
  • Kā es saprotu, ko esmu iemācījies?
  • Kāpēc man vispār tas jāmācās?

“Uz šiem četriem jautājumiem būtu jābūt tā, ka skolēns saņem atbildi katrā stundā,” uzskata LU SIIC direktore. Turklāt šīm atbildēm jābūt skaidrām gan skolotājam, gan vecākiem.

Kāpēc mēs joprojām mācām kā fabrikā?

Viens no spilgtākajiem uzrunas punktiem skāra matemātikas mācīšanu, kas bieži vien kļūst par klupšanas akmeni. Namsone skaidroja, ka matemātika sastāv ne tikai no procedūrām un definīcijām, bet arī no stratēģijām, kā risināt problēmas. “Es domāju, ka katrs no jums lieto tādas stratēģijas kā sadalīt lielo problēmu mazākās vai pārskatīt visus gadījumus,” viņa minēja piemēru. Agrāk tika pieņemts, ka bērni šīs prasmes apgūs paši, bet mūsdienu pētījumi rāda – tās ir jāmāca tieši un mērķtiecīgi.

Tomēr sistēma joprojām ir iestrēgusi “procedūru orbītā”. “Mēs visa sabiedrību kopā esam ārkārtīgi aizrāvušies ar tām procedūrām,” secināja Namsone. Viņa aicināja aizdomāties par klasisko matemātikas stundu, kur bērni risina bezgalīgas skaitļu slejas, bet tie, kas pabeidz pirmie, ir spiesti stāvēt un gaidīt pārējos. “Šis mācīšanas veids tika radīts, kad mums vajadzēja strādniekus, kas fabrikās strādā pie konveijeriem un izpilda procedūras,” skarbi norādīja eksperte. “Kāpēc mēs citā gadsimtā un citā laikā spītīgi joprojām gribam saglabāt šo mācīšanās veidu?”

No atprasīšanas uz sarunu

Dace Namsone uzsvēra, ka mākslīgā intelekta laikmetā klātienes mācību loma tikai pieaugs, jo tehniskas procedūras un personalizētu atgriezenisko saiti spēs nodrošināt datori. Viņa prognozē, ka jau pēc trim vai pieciem gadiem šāda iespēja būs katrā ierīcē. Tas nozīmē, ka skolā būs jāmainās tam, ko mēs darām klasē.

Analizējot neskaitāmu stundu novērojumus, pētnieki secinājuši tendenci – lielāko daļu laika aizņem nevis saruna, bet gan “atprasīšana”. “Tā ir tā mūsu vecā skola,” viņa teica, aicinot gan skolotājus, gan vecākus mājās pāriet no atprasīšanas uz īstu sarunu.

Šī pāreja ir cieši saistīta ar motivāciju. Kamēr mēs “drillējam” procesus, bērns mācās tāpēc, ka to vajag kādam citam – dusmīgai mammai vai skolotājai. “Tas kopējais izaicinājums mums visiem ir, kā mēs izveidojam tādu procesu un tādas sarunas, lai skolēns saprastu, ka viņš mācās tāpēc, ka viņam pašam vajag,” uzsvēra Namsone.

Atbildība sākas tur, kur beidzas “lieliskā disciplīna”

Namsone pieskārās arī vecāku gaidām attiecībā uz disciplīnu un mājasdarbiem. Bieži vien mammas priecājas par klusumu klasē un kalniem vienādu uzdevumu, uzskatot to par kvalitātes rādītāju. Taču sekas parādās vēlāk. “Tad, kad bērns ir 5. vai 6. klasē un nav iemācījies pats atbildēt par to, ko viņš dara, tad mēs sakām, ka bērns negrib uzņemties atbildību,” skaidroja runātāja. “Bet īstenībā neviens viņam nav devis šo iespēju.”

Uzrunas noslēgumā Dace Namsone vēlreiz aicināja pieņemt, ka laiks ir mainījies un mums ir jāskatās uz nākotnes prasmēm. Viņa rosināja vecākus būt drosmīgiem un mainīt savu komunikāciju ar bērniem jau šovakar. “Sarunāties ar bērnu arī par to, ko tu iemācījies. Nevis kādu vērtējumu tu dabūji.”

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.